Tajā brīdī, kad jārūpējas par mazuli, mammas bieži vien par sevi aizmirst vispār. Tas ir primārais, par sevi pēc tam, kad mazais ies dārziņā. Labākajā gadījumā. Bērni arī man ir vissvarīgākie, bet, kur palieku es?
Ar pirmo bērnu biju sevi atstājusi novārtā. Tas it kā ir loģiski, jo viss man bija pirmo reizi. Pirmo reizi mamma, pirmo reizi naktsmaiņas, lai pabarotu bērniņu. Ikdienas darbi netika atcelti un daudz kas cits, ko nesaproti, kā samenidžēt. Šajā laikā, ieskatoties spogulī, sev iestāsti – nu ir taču normāli, kaut iekšējā sajūta saka pavisam pretējo. Laikam lielākais iemesls, kāpēc sev neveltīju pietiekami daudz laika, nebija laika trūkums, bet gan fakts, ka mazo negribas atstāt. Ir tā pāraprūpes sajūta – viņš ir mans, kurš labāk tiks galā par mani, a ja nu netiks galā un vēl citas atrunas. Un tās pat nav atrunas, jo tajā brīdī ar pirmo bērniņu tā arī domā. Es ar sevi tikšu galā vēlāk. Un bieži vien šis plāns nestrādā.
Kad man piedzima otrs bērns, biju izlēmusi, ka sev laiku noteikti meklēšu. Zināju, ka divi bērni prasīs daudz vairāk laika, enerģijas. Bet realitātē divi bērniņi vai viens, īsti nebija atšķirības. Es daudzreiz labāk tiku galā ar laika plānošanu nekā pirmajā reizē. Kad vēl dzīvoju kopā ar bērnu tēti, tad viņš mani palaida vakaros skriet, ieiet dušā (kas katrai mammai pirmajos mēnešos ir labākās 10-15 minūtes, ko veltīt tikai sev), aiziet vienai uz veikalu. Un to laiku sev es ļoti novērtēju. Arī tad, kad sāku dzīvot ar bērniem viena, mēģināju visu, lai būtu laiks pašai ar sevi. Noliku gulēt bērnus, lēju ūdeni vannā. Šī vannošanās parasti iznāca ar pārtraukumiem, ja mazākais bērns izlēma pārbaudīt, vai mamma pieejama arī šādos brīžos. Bet vanna priekš sevis vien skaitījās arī tad. Skriešana vairs nebija plānots pasākums, to darīju, ja bērnu tētis bija pie bērniem un mani palaida vai omes atbrauca ciemos. Skriešanu atstāju, kad braucu uz laukiem – savu miera un restarta ostu. Nopietnākas, ilgākas nodarbes priekš sevis, protams, plānoju. Frizieri, pasākumus – jau aizrunāju, kas mani uz divām stundiņām var palaist. Un viss izdevās. Vēl joprojām strādā!
Pirmajās reizēs, kad mazo atstāju pie kāda, lai aizietu pie friziera, domāju tikai par to, vai man nezvanīs, vai neizsauks, ka netiek galā. Bet ar laiku jau biju sapratusi, kas un kā, tāpat arī pazīstu savus bērnus. Nav bijis tāds brīdis, kad esmu izsaukta un kāds nav ticis galā. Arī tad, kad atsāku dejot, sākums bija grūts, bet tādi jau ir visi sākumi.
Tādēļ es noteikti uzskatu, ka katrai mammai ir jāvelta laiks sev. Ja arī nav neviens, kas palaiž uzreiz, tad plānojam notikumus uz priekšu laicīgi. Arī tad, kad mazie guļ pusdienlaiku, nevis ķeramies pie mājas darbiem, ko uzspēsim arī tad, kad mazais piecelsies, bet vienu šādu pusdienlaiciņu veltam sev. Arī matu izmazgāšana, saveidošana un izejamo drēbju uzvilkšana ir svētki sev. Lielākais bērns to uzreiz ievēro – mammu, cik tev skaistas acis, kāds skaists krekliņš! Es to nedaru katru dienu, bet cik tas ir patīkami dzirdēt, ka bērns ir ievērojis. Kā gan citādi, ja mamma pati tajā brīdī ir priecīgāka!