Bērns pārvelk strīpu pāri tavai karjerai? Manas domas.

Esmu jaunā māmiņa savai gandrīz 7 mēn. vecajai meitiņai, kurai ir bakalaura grāds ķīmijā. Par maģistriem es nedomāju, jo, pirmkārt, man īsti netīk sava profesija, un tajā es sevi neredzu. Augstskolu pabeidzu, jo man bija goda lieta tik grūtas studijas izturēt un pabeigt iesākto, jo pusceļā pamest kaut ko nav manā dabā. Tad nu tagad "sēžu " mājās un audzinu mazo, un aizdomājos par sevi. Ko es darīšu tālāk ar savu dzīvi profesionālajā jomā? Tāda lieta kā studiju turpināšana tieši maģistros mani neinteresē, un šķiet, ka ļoti daudz kas jau ir aizmirsies. Liekas, ja aizietu studēt, tad sēdētu kā balta lapa pēc tik ilga pārtraukuma. Darīt ko citu? Varu, bet ko? Sēdēt veikala kasē vai ko tamlīdzīgu es nevēlos. Tad kāda jēga bija tos gadus zubrīties, ja tagad strādātu darbu, kur nav vajadzīga mana izglītība? Iet ko citu mācīties? Gribu, bet es baidos realizēt savu sapni par studijām medicīnā. Gribētu būt ārsts (ginekologs). Nezinu kā to var savienot ar ģimeni. Un te atkal vēl viens faktors-nauda. Man riebjas, ka viss ir jāprasa vīram. Pašai ir tikai bērnu nauda.

Tādas baigās eksistenciālās pārdomas par savu nākotni. Darbs, studijas un tam visam pa vidu bērna audzināšana. Un starpcitu es gribētu vēl vienu! Dulla esmu laikam! Tik daudz ko gribu, gribu, gribu!!

Kā Jums iet šajā jomā? Vai esiet paspējušas sevi profesionālajā jomā realizēt? Kā pēc bērna piedzimšanas mainijās viss? Vai tiešām bērns pārvelk strīpu pāri karjerai un sapņiem?

Man gribētos domāt, ka bērns/i ir dzīves piedeva, dāvana. Tie netraucē, ja vien ir enerģija un spēja menedžēt savu laiku. Skatos, ka ārstiem arī ir bērni. Kaut kā jau cilvēki ar visu tiek galā, iemācās uz saviem pleciem panest attiecīgo daudzumu. Ļoti gribas ticēt, ka man laiks visu saliks pa plauktiņiem. Sapratīšu vai to, ko vēlos, es patiešām varu mēģināt realizēt. Skatīšos kā dzīvē viss iegrozīsies, jo es ticu, ka nekas nenotiek tāpat vien, un tas, kas notiek, notiek uz labu un tā, kā tam ir jānotiek!