Bērns kā traucēklis un kļūda

Ir ģimenes, kurās bērniņi ir ļoti, ļoti gaidīti, ilgi gaidīti un sagaidīti, vai arī ilgi gaidīti, bet tā arī nesagaidīti. Tik bieži dzīvē ir paradoksālas situācijas, ka tiem, kuri ļoti vēlas un sniegtu bērniem mīlestību, rūpes, tiem nevar būt un nav, bet tiem, kuriem tie ir, tie ir lieka nasta, to ir daudz...

"Vai jums viņa netraucē? Dzeniet viņu projām..." šādi man pajautāja kāda sieviete, mamma... Situācija ļoti, ļoti sāpīga un mulsinoša, šādu jautājumu man uzdeva kāda mamma, kuras meitiņa ir invalīde. To, ka meitenīte ir citādāka, pamanīju jau uzreiz, jo viņai pārvietoties bija grūti, kā arī komunicējot runāja visai neskaidri un bieži vien vienu un to pašu jautājumu parjautāja desmitiem reižu, bet man tas netraucēja. Visai dīvaini, ka mēs viena otru redzēja pirmo reiz, bet viņa pie manis pienāca jau pirmajās minūtēs un uzsāka sarunu. Šim bērnam tik ļoti trūka mammas, mīlestības un uzmanības. Viņa varēja rotaļāties ar citiem bērniem, kuri skraidīja, spēlējās ar baloniem, bet viņa izvēlējās sarunāties ar mani. Viņa man bija kā pielipusi. Mēs abas "ballīti" baudījām nostāk, jo es auklēju meitiņu, bet viņa ar mani sarunājās, uzdeva daudz dažādus jautājumus, līdz brīdim, kad kāda sieviete pienāca pie manis un uzdeva šo stulbo jautājumu "Vai jums viņa netraucē..." kā var bērns traucēt? Tu labāk izvēlies iedzert un uzpīpēt kopā ar draugiem, ņemot līdzi bērnu, kurš traucē, bērnu, no kura pieļauju, ka Tev ir kauns, neērti, jo viņš ir citādāks, bet viņš emocionālajā ziņā ir tieši tāds pats bērns, kā citi, kuram nepieciešama uzmanība, mīlestība un rūpes, kā citiem bērniem, kuri skrien, smejas, runā, kā "standartos" noteikts. Tā mēs ar šo meitenīti sarunājāmies visu vakaru, ļāvu viņai ratiņus pastumdīt, ļāvu viņai meitiņu noglāstīt, ļāvu arī sevi noglāstīt. Cik šis bērns bija laimīgs, jo viņas mamma viņai pienāca klāt tikai brīdī, kad uzdeva man šo jautājumu. Viņas mamma nevienu brīdi meitenīti nemeklēja, lai arī netālu no ēkas bija dīķis, viņa nevienu brīdi nejautāja, vai meitenīte kaut ko nevēlas, vai ir paēdusi, padzērusi. Un šādi bērni mums sabiedrībā ir ļoti daudz, bērni, kuri saviem vecākiem ir kā nasta un apgrūtinājums un tas ir tik skumji... Ar kadām acīm viņa vēroja, kā es auklēju savu mazo meitiņu un lielāko māsiņu aijāju klēpī, kad viņa jau bija sagurusi, bet viņai šādi pieskārieni un mīļošanās ir sveša, bet tik ļoti, ļoti vajadzīga...