Atklājot to, kas mani padara par MANI.

Pāris nedēļas atpakaļ, un principā pēdējo trīs gadu laikā, man un mīļotajam ir bijušas vairākas reizes, kad runājam par saviem hobijiem. Es agrāk rakstīju dzeju, bet kad pašķīros ar abu puiku tēvu, tiku atstumta tā saucamo draudzeņu vidū .. viss prieks, ko man deva dzejas rakstīšana izgaisa. Izgaisa arī iedvesma. Gatis turpretīm dievina mūziku. Spēlē gan klavieres, gan ģitāru, gan vijoli. Muzikāla personība, bet arī viņam kaut kā šī tieksme un vēlme spēlēt - kādā brīdī izgaisa. 

Tagad pēc meitiņas piedzimšanas, kaut kas ir mainījies. Gatis - atkal spēlē mājās ģitāru, un mani tas iepriecina .. Es toties - braucot vilcienā galvā sarakstīju dzejoli, kuru ātri ņēmu un pierakstīju .. nekas dižs .. bet tomēr - pirmais pa trim gadiem. Ir parādījusies vēlme CEPT. Jā, agrāk es to darīju vismaz reizi nedēļā, tad - tas pazuda .. un nu .. ir atkal atpakaļ. Interesanti ir tas, kā dzīves situācija var atņemt tev to, kas bija mīļš un tad negaidot - iespējams, pat kā man, pēc vairākiem gadiem - tev atdod to prieku atpakaļ. 

Es pati par sevi esmu radoša būtne. Radoša, bet nedz mūzikā .. nedz mākslā. Es rakstu. Rakstu labi, vismaz agrāk rakstīju. Blogot - tas gan ir jaunums .. bet rakstīt stāstus .. un rakstīt dzejoļus - tā ir mana kaislība. Mana iekšējā būtība. Cept kūciņas, dekorēt tās, un redzēt patiesu prieku no mīļajiem par pašceptajiem gardumiem - tas ir mans gandarījums un motivātors. 

Katru dienu, es atklāju ko nedaudz jaunu par sevi. To kā mainās manas domas par lietām, to, kā mainās mani skatījums uz dzīvi un rekacija uz situācijām. Es ar katru dienu pilnveidojos .. un tas ir fascinējoši, jo šajā ikdienas steigā, kad viss ir jāpaspēj, retais spēj veltīt laiku, iepazīstot un atgūstot to, kas tu esi. 

Tad šodien .. nē, šobrīd - kad uzrakstīju blogu par to, kāda bija mana diena kā trīs bērnu mammai .. es secinu .. to kā es esmu nosaka vairāki faktori. Sāksim ar mani pašu, kā būtni .. kreatīvu, radošu un emociju pilnu. Mani trīs (+ kaķis) bērni, bez kuriem es nespētu iztēloties savu dzīvi. Mīļotais vīrietis pie sāniem, kā atbalsts, sargs, draugs, un mīlestību sniedzošs vīrietis vienā personā. Mana labākā draudzene .. ar kuru kopā esmu jau desmit gadus. Mana ģimene, no kuras es nāku un par kuru es kristu un celtos. Un galvenokārt .. mana pagātne. Pagātne, kas ir devus gan prieku, gan bēdas, gan vilšanos, gan pieredzi un kopumā, izveidojusi mani .. no maza māla pikucīša - par nu jau skaistu māla vāzi .. kurai atliek tikai turpināt grebt vizuālo izskatu. 

Šovakar, kad mājās visi guļ, un es pilnīgā klusumā baudu vientulību .. kad beidzot dzirdu pati savas domas un sajūtas, es esmu tiešām pateicīga par to, kas man ir. Jo bez tā, kas man ir .. nebūtu es pati. Un būtiskākais ir tas, ka tieši šodien es sapratu - Es jau šodien esmu tāda, kāda vēlos būt rīt! 

Esmu atguvusi savu iedvesmu. Esmu iedvesmojusi citus. Esmu atvērta jaunām lietām, piedzīvojumiem, mīlestībai, ticībai un kopumā, visam labajam un dzīvesprieka piepildītajam .. esmu atguvusi - sevi. Tādu, kāda biju ienākot šajā pasaulē, un tāda, kāda vēlos no viņas iziet. 

Es esmu atradusi savu pazaudēto ES. 

Mīļās meitenes, ko es ar to gribu teikt .. nekad nav par vēlu atrast - pazaudēto, iegūt - neiegūto, un piepildīt - nepiepildīto. Nezaudējat savu degsmi. Nezaudējat ticību. Un galvenais, nenolaidiet rokas! Lai, kas tas arī nebūtu - Jums tas viss izdosies. Jūs esat lieliskas, un unikālas būtnes! Atcerieties to vienmēr.

Ar apskāvieniem .. un mazu daļiņu savas pozitivitātes .. sūtu Jums jaukus vakara vēlējumus.

Kristiāna! :)