Ar Latviju sirdī, bet skatu kur tālu, tālu

Novembris ir Latvijas dzimšanas dienas mēnesis, kad mūsu tik mazā, mazā valstiņa svinēs savu dzimšanas dienu. 18.novembris mūsu ģimenē ir ne tikai Latvijas dzimšanas diena, bet arī mūsu lielās meitiņas svētki, jo viņā pasaulē nāca Latvijas 90.gadu jubilejā. Šogad viņai svinēsim astoņus. Ļoti ceru, ka arī turpmākās dzimšanas dienas sagaidīsim ar salūtu Latvijā. Bieži vien pārņem dusma, neizpratne, kādēļ pie mums šeit - tik skaistā valstī -  ir tik liels "bardaks", kādēļ mūsu paziņas, draugi aizbrauc, kādēļ? Kad tik ļoti gribas, lai viņi atbrauktu atpakaļ, kad aiz lielā patriotisma gribas tik ļoti, ļoti kliegt, bet... Vai ar patriotismu mēs būsim paēduši, vai ar patrotismu bērni būs pilvertīgi izglītoti? Diez vai. Latvijā ir skaisti, bet... Šīs visas reformas valstī ir novedušas pie tā, ka mūsu šeit ir tik maz, bet plašajā pasaulē tik daudz. Ļoti daudzi esot tur tālu, tālu, ir "Ar Latviju sirdī", bet ar prātu TUR. Redzu pēc šiem jaunajiem vecākiem, draugiem, kuri iegādājas mūsu latviskās kolekcijas mazulīšiem. Kļūst skumji...Paskatoties, kas notiek ar katru gadu, kļūst baisi, kļūst baisi no tā, ka varbūt arī mums, lai cik lieli patrioti mēs būtu, būs jāaizbrauc, lai izdzīvotu, lai dzīvotu un nodrošinātu bērniem nākotni. Paskatieties sev apkārt, cik daudz māsu, brāļu, brālēnu, māsīcu, draugu ir kaut kur tālajā pasaulē? Mums, piemēram, ļoti daudz - Amerikā, Anglijā, Īrijā, Norvēģijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Zviedrijā, Dānijā... Vai nav tā kā par daudz? Cik skumji, ka šo latviešu bērni jau ir kļuvuši par citiem, iemācoties to valstu tradīcijas, valodu, ieražas, lai vai cik ļoti dzimtene būtu mīļa. Cik skumji, ka vecāmiņas savus mazbērnus pirmor eiz ierauga jau pavisam lielus, jau apvēlušos. Vai nav skumji, ka tēti neredz sava bērniņa pirmo smaidu, pirmo soli, nedzird pirmo vārdu? Bet tāda ir dzīve un tāda ir mūsdienu realitāte. Vai nav skumji, ka šie "mūsējie" ļoti vēlētos mājās, bet apzinās un uzdod mums pretjautājumu:"Ko es šeit darīšu? Es sevi šeit neredzu, šeit nav iespējams dzīvot, šeit ir skaisti, labprāt, gadā reizi atbraucam atpūsties, izbaudīt šo skaistumu, bet dzīvot šeit nevar." 

Ne jau es viena šeit rakstu, par to runāju, kliedzu, nē. Tādu ir daudz, bet mūs nedzird, jo mūs sadzirdēt nav izdevīgi. Ir taču iztērēts tik daudz "reemigrācija plānam", bet tas kaut kā "buksē", nestrādā. Ok, tas nekas, padomāsim ko citu, iztērēsim vēl kādu lieku miljonu, kas tad tur, viens tur, vai šur. Tā ir attieksme pret mums un nesakiet, ka aizbraukuši ir nodevēji. 

Cik bieži man sanāk dzirdēt - vīrs Norvēģijā, Vācijā, Amerikā. Drīz būs mājās, bet ne jau pavisam, līdz brīdim, kad būs pagājusi nedēļa, divas, mēnesis, divi, trīs un tad atkal šis ilgošanās laiks, bieži vien pārceļas vēlāk arī visa ģimene. Šo stāstu ir patiesi daudz. Es tik ļoti ceru, ka kaut kas mainīsies, tā jūtami mainīsies, un būs cerība, ka savus bērnus, mazbērnus auklēsim šeit - Latvijā, jo pagaidām, lai vai ko darītu, kā strādātu, diez ko cerīgi neizskatās, bet ne jau pie tā ir vainīga Latvija, bet gan tie augšā, kuri šo visu vada un pār to valda. Tādēļ, lai vai kā mūs visus, gan šeit palicējus - izdzīvotājus, gan tos, kuri tālu, tālu Amerikā, Īrijā, Anglijā, Vācija, Nīderlandē, Beļģijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, kas vieno - "Ar Latviju sirdī" mēs gan te, gan tur, bet, cik ilgi?

Teritoriāli un iedzīvotāju ziņā tik maziņi, bet garā tik stipri... Daudz laimes dzimšanas dienā mums visiem ar cerību, ka mūsu vēlēšanās piepildīsies un uzlabojumus spēsim sajust jau apaļajā valsts jubilejā!

Ko Jūs vēlētos, mammītes, novēlēt Latvijai, ne tiem tur augšā, mīkstos krēslos sēdošiem, bet tieši Latvijai un latviešiem dzimšanas dienā?