25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 5
Šorīt noskatījos MK raidījumu. Patika sižets par dzīvi ar 3 bērniem. Paldies!
Es pati nāku no trīsbērnu ģimenes, vīrs no 3+ ģimenes. Man nekad nav licies, ka tie 3 bērni ģimenē būtu kaut kas ļoti daudz. Varbūt tapēc, ka mana mamma, kura viena audzināja mūs, nemaz tā neiespringa uz visu, kaut kā tas viss harmoniski aizgāaja. Īstenībā tikai pirms pāris gadiem uzzināju, ka sākot no 3 bērniem ģimenē tā saucas daudzbērnu ģimene, jo manā izpratnē daudz ir sākot vismaz ar 4. Trīs man liekas tāds standarta skaitlis. Protams es tagad pati esmu mamma, un man pagaidām nav 3 bērni, bet arī tagad, gaidot otro, man ne reizi nav ienākusi prātā doma (kas bija MK) kā es tikšu tagad galā. Pagaidām es viena audzinu meitu, jo vīrs ir ārpus Latvijas. Godīgi sakot man tas neliekas nekas nenormāli traģisks. Mums tapat viss ir tuvumā (veikals, slimnīca, dārziņš utt), es arī māku atpūsties ar bērnu kopā, kurš savā vecumā jau pats māk patstāvīgi sevi nodarbināt(tikai jāskatās vai neizdomā kādas muļķības darīt). Vecmamma man astūtīja sms-kā es viena tieku galā, varbūt man vajadzētu ņēmt brīvu no darbiem? Tad es apstulbu...kā, es tagad neiešu uz darbu, jo vīrs ir darbā un nevar pagaidām būt ar mums kopā? Tas likās nenormāli muļķīgi...un tad es sapratu, ka sabiedrībā kaut kur valda cietēja sindroms, un daudziem ir žēl, piemēram, ka tev ir 3 un vairāk bērni, citreiz pietiek ar vienu, lai tevi uzskatītu par nabadzīti, vai ja tu viens audzini un ar visu tiec galā. Tas no malas izskatās aptuveni šādi-vai kā viņai dzīvē neiet, vīrs pameta grūtnieci ar mazu bērnu vienu un aizbrauca vai arī-vai, cik viņai grūti, tik daudz bērni. Tiem nu gan neiet! Un te es esmu kaut kāds cilvēks no citas planētas. Man daudz bērni ģimenē neliekas nekas šausmīgs, tas, ja cilvēks viens tiek galā, arī nekas tāds. Bet tā ir sabiedrības vaina. Man ir viena vecmamma ar kuru man nekad nebūs siltu attiecību, jo viņa ir tāda tipa cilvēks, kurš jau augstāk ir aprakstīts, kura uzskata, ka precēties, bērni-tā ir katorga(pašai slikta pieredze). Viņa kaifo, skatoties uz radinieci, kas sagrabinājusi pēdējo naudiņu priekš ēdiena laimētā ceļojumā, kura laikā var apskatīt tikai dabu(jā,arī tas ir skaisti), bet neko vairāk, kaifo, jo viņa dzīvo ar kārtējo partneri nereģistrētās attiecībās. Tāda kaut kāda dīvaina izpratne par vērtībām ir cilvēkiem.
Nez., tādas manas pārdomas par 3 bērniem, tikšanu ar visu galā. Manuprāt, svarīgi ir kā tam visam pieiet,un nevajag klausīties sabiedrības nelaimīgajā daļā, kura uzskata, ka laime ir naudā, un bērni ir dzīves lielākā nelaime, jo tad tev nedaudz ir jāiziet no savas komforta zonas.
Tu esi mazliet neapķērīga😀
Kāda elle un mocības? Tā ir DZĪVE. Normāla, reāla, dinamiska. Ilvai pluss par to, ka ieskicēja reālas dzīves ainiņas, jo 3 bērni - tās ir trīskāršas vajadzības. Man ir 2 bērni, vairākas reizes nedēļā - 3, jo mūsu auklējamais ir juniora vienaudzis, teorētiski - lieliska iespēja iejusties dvīņu mammas ādā. Un vēl darbs mājās un brīvdienās. Kad es pēdējā gada laikā esmu kaut ko minējusi par širmja braukšanām un sēdēšanām uz grīdas? 😃 Kāda jēga vilkt ārā vēsturiskas replikas? Ir liela atšķirība - kāda ir mamma ar jaundzimušo un kāda ir mamma, kad bērni ir paaugušies. Un, vai spēj iedomāties, reizēm mammām jādodas iepirkties vienām, jo vīri ir darbā, bet kādam no bērniem ievajadzējušās zāles? Vai arī vīrs gluži tāpat kā Tev devies komandējumā, bet pārtika pati līdz mājām - top, top, top - neatskries? Ko darīt? Pieņemt ikdienu! Tas, ka komentāros padalos savā mammošanās pieredzē, nozīmē, ka čīkstu? Man (atšķirībā no Tevis pašas un vairākuma portāla lietotāju) nav neviena bloga ar mērķi pasūroties vai cerēt, ka kāds paglaudīs galvu. Ne ar vienu nedalos ne savu analīžu rezultātos, ne tajā, ko par grūtniecību un citām dzīves reālijām domā mans vīrs. Tas pats appuišojamas vīrs, kas pārņem manas funkcijas daudz biežāk kā vairākums citu tēvu. Tas pats appuišojamais vīrs, kas kopš bērnu dzimšanas ir palīdzējis viņus aprūpēt, midzināt, vest pie ārstiem, kavējot darbu, utt. Nolaid tvaiku, laid pasaulē to otru un vēlreiz norādu - pēc gada papļāpāsim vēlreiz 😉 Vairāk komentāru nebūs.
ar 2 iepirkumu maisiem rindā
t.i ar 2 bērniem un iepirkumiem
Ja tu arī esi katorgas piekritēja(t.i tā ir elle un mocības), tad kapēc reizēm šeit runā par 3. bērnu? Tev jau ar saviem 2 širmītis reizēm brauc prom, esi nemitīgā cietējas lomā, jo veikalā jāsēž uz grīdas ar 2 iepirkumu maisiem rindā...kam tad tas vīrs vispārs domāts? Appuišošanai?
Nu ko, izsaku Jums līdzjūtību.
👍 Perfekti.
Tu patiesi runā to, ko nezini jeb apcerē teorijas. Elementārs piemērs ir par to, kā Tu relaksējies pēc darba ar 1 bērnu. Nu iedomājies, a Tev ir vēl 2. Tu sēdi ar mazāko, piemēram, pie TV našķodamās. Pēkšņi no otras istabas sauc vidējais bērns, bļaudams, jo ieraudzījis, ka istabā atrodas zirneklis. Tu skrien pa galvu pa kaklu uz turieni, mazais pakaļ. Kamēr nomierini nu jau 2 brēcošus bērnus, istabā ieskrien lielais bērns, kurš tikko skolā saņēmis piezīmi-sūdzas, stāsta, cik skolotāja netaisnīga utt. Pa vidam vidējais atkal saka, ko tu sūdzies, pats noteikti biji vainīgs, lielais sāk aizstāvēties. Mazākais skrien prom, saukdams "mamm, mamm, čurāt". Tu aizskrien līdzi mazākajam, tikmēr lielajam piezvana draugs, lai uzacinātu ārā paslidot. Viņš nāk jautāt, vai drīkst. Vidējais saka "es arī gribu!!!!" Atkal vienam jāskaidro, ka vēl jāizmācas, otram jāspēlē instruments, jo pa vidu šai jezgai vēl paspēts aprunāties ar skolotāju, kas devusi rīkojumus. Bet mazais atkal sauc celt kluču mājas.
Vai mazliet ieskicēju 20 minūtes no daudzbērnu ģimenes? Tu dzīvo kaut kādā sapņu pasaulē. Neviens nesaka, ka ir grūti vai ka tas ir nepiespējami, bet, lūdzu, notici, ka tas nav tas pats, kas mierīgi apsēsties ar 1 bērnu pie tv un našķoties😃
Man sakuma tiesi skiet,ka pirmais berns ir liels izaicinajums, jo jaunajai mammai viss ir absoluti jauns.Ir mainijusas vertibas,pienakumi,laiks,pilnigi ciss.Tu sava zina meties ieksa nezinamaja. Un ja tam tiek cauri,iegustot to miera sajutu,tad,manuprat,var ari domat par vel kadu bernu.
Man lidz berna piedzimsanas vispar nebija nekadas pieredzes par berniem,pilnigi neko nezinaju. Lasiju gramatas,interneta ko skatijos,macijos,lai kaut nedaudz zinatu,kas sagaida.
Man gardumi ari ir viens no veidiem ka es relaksejos pec darba vai vienkarsi dienas,kad tas ir vajadzigs.Tad mes abas ar meitu iesledzam ko interesantu tv,sezam un naskojamies.
Arī, taču lielāka vecuma starpība neļauj mazāk izdot naudas vai, piemēram, iegādāt mazu it kā piecvietīgu auto, kuram aizmugurē lielajiem bērniem nav, kur kājas izstiept. Vai lielāka vecuma starpība būs palīgs daudzveidīgas, sabalansētas un ekkonomiski izdevīgas ēdienkartes veidošanā? Protams, no vienas puses ir vieglāk, ja bērni jau pieaugušāki, bet nāk cita veida problēmas. Bet vismaz es nesūdzos. Nav garlaicīgi😃
Ja ir trīs berni ar mazu vecumu starpību teiks ka tas ir daudz,jo ir grūti un tāpēc to norakstam uz bērnu skaitu. Ja ğimenē ir divi pusaudži un zīdainis tad noteikti neteiksim ka tas ir daudz,jo ir daudz vieglāk. Tātad problēma ir vecumu starpībā nevis bērnu skaitā.
Nu nav maz 3 bērni. Protams, kādam vienmēr būs vairāk, bet kaut kā esmu pamanījusi, ka man ar 3 ir krietni grůtāk kā ar 2. Enerğija, laiks, nauda, uzmanība, pacietība-tas viss kaut kā vairāk tiek tērēts. Varbūt tiešām ir tā, kā to raksta paši MK-ğimenė ir tikai 2 pieaugušo acu pāru, roku un kâju pāru, bet jāsavalda 3 pāri mazo roku un pārgudrās galvas, un tam patiesi reizumis pietrûkst spēka. Kā šovakar😃 Spriest, ka 3 bērni tāds nieks vien ir, var tikai tas, kuram ir laba humora izjūta😃
Kaimiņiem jau labāk zināms viss. Tā jau vienmēr ir!
😃😃😃😃😃😃😃😃😃😃
Ļoti skaļi teikts 😉 Daudz sākas ar 2. Un Tev tiešām vēl nav ne jausmas, ko reāli nozīmē rauties uz 2 vai 3 daļām. Gaidīšu līdzīgu blogu pēc gada 😀
Pilnīgi piekrītu.
Varēs iet tusēt arī vēlāk,kad bērni paaugsies. Bet es nemaz negribēju to darīt ne pirms bērniem,ne arī tad kad viņi paaugās. Tāpēc izdomāju ka ir laiks 3. bernam. Un šoreiz plāni uz to laiku kad viņš paaugsies ir pavisam citi (izglītība ,kaut vairākas augstākās un darbs). Zinu ka ballēšanās mani vnk nesaista.
lai varētu mazliet atslābt, pastāstīšu mirkli no vakardienas -
abas ar mazo meitu grasāmies iet ārā, es viņu apģērbu, un palaidu pagalmā, pati paliku ģērbjoties, bet mazā nāk istabā raudādama, un saka- asinis, asinis.
nu redzu no mutītes spļauj asiņainas siekalas, domāju, nu pārsita, mierinu.
tad prasu kas notika- viņa man rāda ka pie metāla pielikusi, jo gribējusi sniegu, TAD NU AR VIŅU 4 GADOS NOTIKA TAS KO KATRS DZĪVĒ IZDARAM KAUT VIENU REIZI.
Jā, man ir asa mēle, un es bezkauņas, kuras zolīdi māk otru aplikt, varu sāpīgi atsēdināt pie vietas. Nav ko šamai gudri spriedelēt par maniem blogiem, ko es tieku/netieku galā un vai man vajadzētu izteikt savu viedokli par daudzb. ģ., ja pašai vēl nav.
Drīzāk tu esi tā, kas katrā diskusija izgāž savu žulti, nagācijas un nereti brūc virsū cilvekiem(un to neviena vien ir teikusi). Ja tev dzīvē neiet, ir problēmas, tad skaidrs kapēc tā.
Saģērbšanās ziemā uz laukā iešanu mūsu mājās arī ir problēma nr.1 un galvassāpes mums vecākiem. Nedaudz dzīvi atvieglo kopējie kombinezoni, kas ir ātri un viegli uzvelkami.
Ar 4 bērniem ģērbšanās noteikti ir laikietilpīgs process.