21. gs. mamma - apstājies, ieklausies, apskaties, IZLASI!

21. gs. mamma - apstājies, ieklausies, apskaties, IZLASI!

07. Jun, 04:21 Ievas_mamma Ievas_mamma

Attēlā redzamā grāmata atvēra manas acis, sāpīgi iedurot krūtīs ar manis pašas vainas sajūtu, sirdsapziņu un nožēlu. Tā palīdzēja man ieraudzīt to, kas mani ierobežo un nomāc, palīdzēja man kļūt brīvai kā iekšēji, tā ārēji, lai es kļūtu par "Hands Free Mama" jeb brīvroku mammu.

21. gadsimta mamma ir vienmēr skrienoša, aizņemta, pakļauta apkārtējo spiedienam un tehnoloģiju vilinājumam. Ja tu sevi šai aprakstā neatpazīsti - apsveicu! Es gan atzīšu, ka esmu viena no tām mammām, kuras tik ļoti vēlas turpināt "aktīvo dzīvi", arī sēžot mājās ar bērnu, ka daudz, daudz par biežu attopos ar bērnu vienā un telefonu otrā rokā, tāpat mājās vienmēr fonā iet televizors, kurš nekad netiek izslēgts. Vēl viena problēma - es nemitīgi šaudos pa māju, jo visu esmu izplānojusi līdz pēdējai minūtei un, nedod Dievs, kāds (piemēram, niķīgs mazulis) mani iztraucēs!

Savu problēmu ar stingro plānošanu, iedomāto aizņemtību un nemitīgo tehnoloģiju klātbūtni apzinājos jau pirms krietna laika. Taču es nedomāju par to. Reizēm problēmas ir vieglāk noslēpt aiz vārdiem "tagad visi tā dzīvo", nevis aizdomāties par to, ka, kaut ko pamainot, tu vari būt laimīgāks, brīvāks un tāds, kāds vēlies būt patiesībā.

Kā viss sāka mainīties? Ar šo grāmatu. Es to atradu nejauši - kādā plauktā bibliotēkas ejas vidū. Izlasot tos dažus vārdus uz grāmatas vāka, es, nedomājot ne mirkli, to paķēru un devos uz reģistratūras pusi.

Īstenībā, lasot grāmatu, ar laiku var saprast, ka tā nebūt nav par brīvām rokām, bet brīvu apziņu un atvērtu prātu. Ceļš sākas ar brīvām rokām, taču galamērķis ir pilnīga klātbūtne itin visās jomās. Mērķis ir tā mierpilnā sajūta dziļi iekšienē - es esmu šeit un tagad ar mīļajiem, man nav vajadzīga virtuālā vide! Man nav vajadzīga perfekta kārtība mājās, bet skaistas atmiņas ar bērniem! Man nevajag, lai visi darbi ir izdarīti, es gribu, lai man pietiek spēka, kad meita vēlas rotaļāties!

20170607162119-92301.jpg

Ak, es nemaz nespēju aprakstīt tās sajūtas, to brīvību, kas pārņem, kad tiek uzsākts "brīvroku ceļš"! Nē, tas nenozīmē dzīvot bez tehnoloģijām, izdzēsties no sociālajiem tīkliem, nekārtot māju un neplānot režīmu. Tas nozīmē, iemācīties balansēt patiesi svarīgo un nepieciešamo.

Šī grāmata ir jāizlasa! Tā palīdzēs mainīt sevi un dzīvi, ja vien pašam ir vēlme mainīties. Kļūt klātesošākam, patiesākam un mīlošākam.

IZLASIET šos grāmatas autores Reičelas Meisijas Stefordas citātus:

"Es palaižu garām nozīmīgo, bet nokavēto man neatgūt."

"Es gribu krāt atmiņas, nevis veicamo darbu sarakstus"

"Es vēlos sajust sava bērna plaukstas spiedienu, nevis pārslodzes smagumu"

"Es gribu, lai manā dzīvē skanētu smiekli un pateicība, nevis telefona zvanu un īsziņu uzmācīgā dūkoņa"

"Ja nu palaidāt garām iespēju ieelpot sava enerģiskā mazuļa bērnišķo smaržu, jo nolēmāt pirms gulēšanas salocīt tīro veļu?"

Vai tie jūs uzrunāja? Vai tie lika aizdomāties par to, cik neprātīgi daudz uzmanības, laika un domu mēs veltām tam, ko patiesībā varam saukt par mazsvarīgu? Tad jūs uzrunās arī šī grāmata! Tā ir ceļvedis - kā nedēļu pa nedēļai virzīties uz priekšu, līdz sasniegt savu mērķi - kļūt par brīvroku mammu!

Nē, tas nenotiks vienā dienā, un tas nebūs viegli. Autorei tas prasīja gadu, es cenšos tikai mēnesi. Bet pārmaiņas ir tik lielas! Pirmo reizi daudzu gadu laikā televizors neiet visu cauru dienu, bet tiek izslēgts, telefonā ielūkojos krietni retāk (pagaidām tāpat biežāk, kā to vēlētos), es esmu iemācījusies nolikt malā iesākto, lai pievērstos patiesi svarīgajam (vēl tik nesen man tas likās neiespējami), bet, pats galvenais, es esmu kļuvusi daudz mierīgāka, atslābinātāka. Vēl nesen ar kauna sajūtu sāku lūkoties "Nervostrong" virzienā, tagad, šķiet, tas vairs nebūs jādara.

Man priekšā vēl garš ceļš, taču augļi jau ir redzami. Un tieši tādēļ rakstu - gribu ar ko tik brīnumainu dalīties! Amerikā šī grāmata ir aizsākusi veselu revolūciju, arī manā bibliotēkā pēc tās ir sastājusies rinda. Gribās ticēt un cerēt, ka pēc iespējas vairāk cilvēkiem atvērsies acis. Jo tas ir pirmais solis, lai ieraudzītu vāveri pastaigas laikā, mazmeitiņu, kura ielas vidū nespēj pārstāt klāstīt omītei, cik ļoti viņu mīl vai aprunātos ar savu vīrieti pēc garas darba dienas, lai uzzinātu, ka viņu kas nomāc. Citkārt es būtu raudzījusies telefonā un palaistu garām šos "saulrieta brīžus", kā to dēvē autore. Arī es tos tā saucu.

Lai gan īstenībā to sauc par dzīvi...

Ievas_mamma Ievas_mamma 08. Jun, 04:58 lauvinja

Tieši tā!👍😀

lauvinja lauvinja 08. Jun, 09:10

Es teiktu, ka stāsts nav par virtuālo realitāti, kurā mēdzam gremdēties, bet gan par māku izvērtēt un atšķirt svarīgo no nesvarīgā un koncentrēties svarīgajam. Vēl būtiski ir lai ko darītu, darīt to pa visiem 100%. Ja esi ar bērnu pastaigā - tad velti laiku pastaigai, augiem, kokiem, mašīnām, rotaļām.....

Tad vēl der apdomāt un izvērtēt nospraustā plāna un elastības samērīgumu. Respektīvi izvērtēt cik svarīgi ir turēties pie nospraustā plāna katrā reizē. Piem., esi izgājusi ar bērnu laukā un esat iekrituši kādā aizrautīgā nodarbē, bet jāiet mājās jo vakariņas jāgatavo, grīda jāmazgā, veša jāgludina..... nekas nenotiks, ja vakariņas šovakar būs vēlāk, vai vakariņās nebūs šmoris, bet pelmeņi....

Ievas_mamma Ievas_mamma 08. Jun, 09:07 mamma88

Protams, katram vajadzīgi tie savi brītiņi. 😀 Tāpat kā komunikācija. 😀

mamma88 mamma88 08. Jun, 12:20 Ievas_mamma

Protams,ka katrs pats zin ka vinam labak(tas par 2.bernu un vainas apzinu).
Es vienkarsi spriezu pec sevis. Man ta ieiesana virtualaja ir ka mazas,nozimigas pippauzes(nesmekeju gan). Ta ir tada komunikacija sava veida ar arpasauli,jo ikdiena nepartraukti ir rupes par visu,laika menedzesana utt. Ta ir ka sava veida atslegsanas.
Re,ir jau gandriz pus viens nakti,bet man darba laiks nav beidzies. Mazakais neiet gulet,ja ari aizies,tad pec paris stundam bus augsa. Un kados 9 no rita jau tlatkal saksies nakama diena ar brokastim,trqukiem,drebem utt.

Ievas_mamma Ievas_mamma 07. Jun, 09:29 mamma88

Esmu par jaunu diviem bērniem. 😉
Uzskatu, ka cilvēks pats jutīs, kurā brīdī ir par daudz tās virtuālās vides. Tas būs tas mirklis, kad uzradīsies vainas apziņa. Ir jau citi, kuri teiktu, ka man nekā nav par daudz, bet es pati jūtu, kā "velk" mani tajā visā. Nervozitāte, nemitīga skrējiena izjūta, sajūta, ka palaid garām mazos un vērtīgos brītiņus - tas viss ir rādītājs. 😉
Manuprāt, ir tikai maza daļa mammu, kurām nav vajadzīgas šādas pārmaiņas. Pati pazīstu tikai vienu, viņai ir divas laimīgas meitas, ar kurām viņai ir ļoti ciešas un mīļas attiecības. Ja šai mammas zvanīsi ap pusdienas laiku, viņa vakarā atzvanīs. 😃 Jo cilvēks dzīvo patiesi un sirsnīgās attiecībās, nevis, piemēram, uztur saraustītas vai virspusējas sarunas, jo nemitīgi "lūr" telefonā. 😉

mamma88 mamma88 07. Jun, 09:16

Jums vajag vel vienu bernu,tad abi kopa spelesies vai vismaz kausies,un mamma vares but mamma,nevis vislaik uztraukties par izklaidem berniem,vina nodarbinasanu un spelem. Ir jamacas neizjust vainas apzinu,veltot laiku sev(ari virtualaja vide).