2015.gads atnācis ar negaidītu atradināšanu no krūts barošanas.

Lai arī es esmu par barošanu pēc gada vecuma, tā nu sagrozījās visi apstākļi, ka nāksies atradināt. Pirmkārt, jau man pašai ir jādzer zāles, kas ir nesavienojamas ar krūts barošanu. Otrkārt, mums ir vēl šādi tādi plāni, kas krūts barošanas dēļ nevar īstenoties. Treškārt, ir vēl šis tas no med. viedokļa kapēc manā gadījumā krūts ēdināšana mammu atstāj bešā, bet bērnam sniedz to labāko. Protams, man šis viss ir savā ziņā sāpīgi, jo attiecībā uz bērnu es neesmu egoiste, esmu gatava daudz ko pārciest, pieciest, samierināties, bet šis viss un vēl lika man piebremzēt, padomāt par sevi. Vienu brīdi domāju, ka vārbūt varētu taču nedzert antibiotikas, bet tad atcerējos ārstes pieminētās sekas, un nodomāju, ka būšu labāka mamma savam bērnam dzīva.

Tētis saka, ka viņa jau ir liela, un es tiešām mēģinu meitu (1g un gandrīz 2mēn.)uztvert kā personību, mācos nebūt privātīpašnieciska, mācos palaist vaļā. Esmu ievērojusi, ka viņa krūti uztver kā pamīļošanos nevis kā ēdienu, jo ēd visu ko labprāt. Arī pāris naktis ir pati aizmigusi(ne vairs midzinu pie krūts). 

Pietam ceru, ka beidzot šo skaisto krūts kopā būšanu, mūsmājās atgriezīsies miega pele, kas nogulēs visu nakti bez celšanās.

Tā ka šo antibiotiku kursu uztveru kā galējo zīmi kaut kam savādākam, jaunam un pozitīvam.

Vai arī Jums šis gads ir iesācies ar kaut ko negaidītu, pārsteigumu pilnu, vai tieši pretēji-viss ir rāmi un rit pēc plāna?