Par adopciju jārunā

RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skolā izskanējusi nodarbība par adopciju. Par to ir jārunā – jo ātrāk tas tiek paveikts, jo labāk. Pretējā gadījumā bērnam var būt tādi emocionāli traucējumi kā agresija, vēlme norobežoties, depresija, nemiers. Ja par adopciju izstāsta kāds cits – bērns, radinieks, varbūt kaimiņš –, var izveidoties traumējoša situācija. Par adopciju būtu jāpasaka līdz 6 gadu vecumam.

Bērns, kontaktējoties ar citiem bērniem, jūt, ka viņa dzīve ir citādāka, redz, ka citiem bērniem ir bioloģiskie vecāki, bet viņam nav. Bērni tādās situācijās mēdz iztēloties, kāda brīnišķīga dzīve būtu pie bioloģiskajiem vecākiem. Šī dzīve tiek idealizēta.

Skolas vecuma bērns pasauli sāk uztvert racionāli un loģiski, tāpēc meklē atbildi uz jautājumu – kāpēc esmu bārenis? Un sāk sevi šaustīt ar minējumiem – varbūt biju nepatīkams, varbūt tiku ar varu paņemts, varbūt kāds nelaimes gadījums, varbūt mani nozaga? Tas sekmē nolemtības sajūtu, vientulību, aizvainojumu, vainas apziņu, nepilnvērtības sajūtu.

Skolas vecuma bērni sāk izzināt, kādas atšķirības ir starp viņiem pašiem un audžuvecākiem, bieži vien savstarpējās nesaskaņas un neveiksmes noveļ uz to, ka nav bioloģiskie bērni. Audžuvecāki tāpēc var justies apjukuši, bezpalīdzīgi, apdraudēti, viņi var censties pārmērīgi kompensēt likteņa pāridarījumu, pārlieku lutinot bērnu.

Runājot par adopciju, jāņem vērā:

1. Par adopciju runāt pozitīvi. Skaidri izstāstīt, kā bērns nokļuvis pie saviem vecākiem. Tas viss jādara tā, lai bērns saprastu, ka ģimenē pieņemts ar mīlestību.
2. Nenoliegt, ka ir atšķirības – būt pieņemtam vai bioloģiskam bērnam. Šīs atšķirības vēlams izrunāt, ļaujot arī pašam bērnam runāt.
3. Nevajadzētu gaidīt, ka izzudīs bērna nemiers saistībā ar adopciju vai aizbildniecību. Dažreiz adoptētais bērns savus vecāku var aizvainot, sakot, ka viņi nav bērna bioloģiskie vecāki. Iespējamas arī problēmas ar brāļiem un māsām, kas ir vecāku bioloģiskie bērni. Var rasties dažādas fantāzijas par to, kā sameklēt savus bioloģiskos vecākus. Ļoti sakāpinātas un varbūt pat neatbilstošas emocijas bērnos var raisīt, piemērām, televīzijā redzēti stāsti par bērnu un vecāku attiecībām.
4. Sarunai par adopciju jāsagatavo arī citi ģimenes locekļi, draugi, radi. To vēlams izdarīt pirms sarunas ar bērnu, lai pēcāk citi varētu palīdzēt tikt galā ar emocionālajām problēmām.
5. Ja emocionālas problēmas, kas saistītas ar adopciju, traucē gan ģimenei, gan bērnam, jāmeklē profesionāla palīdzība.

RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skolā saruna par adopciju noslēdza lekciju ciklu par pirmsskolas vecuma bērniem. Arī šajā lekcijā ikvienam bija iespēja uzdot sev svarīgos jautājumus.

Vai var uzskatīt par normu, ja bērns mīļojas, bučojas?

No 3 līdz 6 gadu vecumam bērns sāk iepazīt savu seksualitāti, veidojas dzimumidentitāte. Pieaugušajiem nevajadzētu moralizēt, pievērst tam īpašu uzmanību, lai bērnam nerastos domas, ka kaut ko dara nepareizi.

Kā atšķirt bērnu trauksmē no aktīva bērna?

Vērojot aktīvu bērnu, var redzēt, ka viņš ir realitātē. Savukārt, trauksmē bērns demonstrē apjukumu, nav realitātē.

Vai, izvēloties bērnu adopcijai, būtu jābūt „saiknes” sajūtai?

Jā, vecākiem būtu jāsajūt, kurš bērns būs „mūsējais”, ar kuru veidojas attiecības.

Psihosomatiskas klīnika atrodas Kapseļu ielā 23, Rīga (Pārdaugava).

Tālrunis: 67625655

E-pasts: info@psihosomatika.lv

www.psihosomatika.lv