MK sāk blogot topošais tētis Ivo!

Esmu topošais tētis Ivo. Mana mīļā, labā sieva Laurelii man piedāvāja uzrakstīt Māmiņu klubam un kļūt par tēti blogotāju (izklausās kā kāds lamuvārds :D). Tad es padomāju un pēc sievas pieredzes ar anketu, kuru publicēja, izdomāju pamēģināt.

{smallpic:3}

Tā es domāju visu dienu, ko īsti varētu pastāstīt un sapratu, ka ir lietas un novērojumi, kuros vēlos padalīties.

Sākšu ar to, ka ir ļoti interesanti redzēt pozitīvu grūtniecības testu, jo iepriekš testi tika taisīti un ir bijušas negatīvas atbildes, un pēc pāris tādiem, dažādu veidu un ražotāju testu veikšanas pozitīva atbilde radīja patīkamu stresu un bailes, jo es būšu tētis un man vajadzēs rūpēties par sievu un bērnu.

Tad, kad esi nedaudz nomierinājies un apradis ar domu, ka būsi tētis, rodas bažas, vai es būšu un vai varēšu vispār būt labs tēvs, kas un kā ir jādara ar bērnu? Ko viņam vajag? Un daudzi šāda veida jautājumi. Šādi jautājumi, manuprāt, rodas ļoti daudziem topošajiem tētiem.

Un kamēr vīrietis sāk aprast un mācīties kļūt un būt tēvs, grūtniecei sākās hormonu vētras un tas ir papildus trieciens tēviem/vīriešiem, jo viņu mīļotās sievietes mainās un viņu pēkšņās izmaiņas nevar saprast un izprast.

Es pēc kāda laika biju sapratis, kas notiek, pateicoties savai sievai, kas man pastāstīja par hormonu vētrām un trimestriem. Sapratu, ka ir pienācis laiks, kad man vairāk jāparūpējas par sievu un viņas labsajūtu.

{smallpic:4}

Un tad vēl rodas jautājums-vai es varēšu materiāli nodrošināt ģimeni. Rodas domas par darbaholismu, lai tiktu ar visu galā. Pat sāku par tādu kļūt un nācās satikt sievu tikai brīvdienās, bet sapratu, ka tas nekam neder. Tāpēc nomainīju darba vietu uz mājām tuvāku ar brīvu darba laika grafiku. Esmu priecīgs, ka to izdarīju, jo man tagad ir iespēja būt tuvāk sievai un augošajam puncim. Tomēr sajūta vai spēšu dot visu ko vajag nepamet. Bet esmu sapratis, ka ļoti svarīgs ir arī laiks, ko pavadu mājās.

Pēc tam sākās draugu jautājumi par to kā jūtas topošā māmiņa un neko nejautā par tevi pašu. Sākumā tas mani nedaudz aizskāra, bet tad sapratu, ka tas ir ļoti pieņemami un saprotami, jo bērns ir saistīts vairāk ar māmiņu. Bet tēvs arī ir saistīts ar mazo un mazajam būs vajadzīgs.

Tagad jautājumi par to, kā jūtas sieva un viņas augošais puncis, man liek sajusties gandarīti, jo būšu tētis mazajai radībai.

Man liekas, ka tā ir lieta, ko vajadzētu saprast visiem topošajiem un esošajiem tētiem-tas, ka vairāk uzmanība tiek topošajai māmiņai. Ar grūtniecību un bērniem ir jālepojas.

Man ir ļoti paveicies ar sievu. Viņa man pastāsta, nolasa priekšā vakaros, kad esmu noguris pēc darba, svarīgākās un interesantākās lietas, kas man arī būtu jāzina par grūtniecību un bērniņa kopšanu, audzināšanu, autiņbiksīšu mainīšanu un citām svarīgam lietām. Tas mani ļoti priecē, kad sieva mani izglīto, lai, piedzimstot bērnam, arī es būtu sagatavots. Protams, ir bijuši arī pārmetumi, ka mani bērns nemaz neinteresē un neko par bērniem nelasu, bet esam vienojušies, ka viņa man visu pastāstīs un iemācīs. Man liekas, ka šī vienošanās ir ļoti laba, jo pavadot laiku kopā, sieva mani māca un es daudz ko uzzinu un nezaudēju brīvo laiku, ko pavadīt kopā ar sievu un punci.

Grūtniecības periodā vīrietim/tēvam vajag censties daudz laika veltīt sievai/topošai māmiņai, jo tas ļoti satuvina pāri un uzlabo attiecības un radina topošos vecākus pie laika, kas jāpavada kopā visiem trijiem. Atzīstos pašam sanāk grēkot šajā jomā, bet cenšos. Un nevajag arī neaizmirst par sevi un savām vēlmēm, savādāk būsiet neapmierināti. Bet tas ir arī jāsaprot topošām/jaunām māmiņām, ka vīriešiem/tēviem arī vajag laiku pašiem sev, savām vajadzībām , piem. riepu montāžai, auto ievaskošanai, nomazgāšanai, tas sniedz laiku savām domām par notiekošo un relaksē.

Esmu pamanījis, ka mūsdienu sabiedrībā vīriešiem sarunas par bērniem un sievu/draudzeņu grūtniecību tiek uzskatītas par mazsvarīgām tēmām. Vīrieši kautrējās par to runāt un es nesaprot kādēļ, jo bērns ir patīkams notikums ikviena cilvēka dzīvē. Lai uzzinātu kāda cita vīrieša pieredzi par šīm tēmām, tev vajag cilvēka uzticību un pašam ir jāsāk saruna par šādu tēmu, lai uzzinātu citu tētu pieredzi un iespējams iemācītos kaut ko jaunu no citiem tētiem un iespējams, iemācītu viņiem kaut ko jaunu.

{smallpic:2}

Es uzskatu, ka par sievas/draudzenes grūtniecību, bērna sasniegumiem ir jālepojas un ir jādalās šajā priekā ar draugiem un paziņām. Un ir jājautā viņiem, lai dalās savā pieredzē par bērniem un grūtniecību. Tā mums visiem būs vieglāk un labāk. Protams, ir vīrieši, kas šādas sarunas neuzskata par vīrišķīgām un viņiem viņas nepiedien, bet jums taču ir vai būs bērns un no tā nav jābaidās. Par to ir jāpriecājas!

Līdzīgs uzskats man ir par bērna audzināšanu, kopšanu. Man pašam bija ļoti bail no tā, ka man būs jātur rokās mazais un jāmaina autiņbiksītes, jāģērbj, jāvanno un šīs bailes nav pazudušas. Mēs esam vēl 29. grūtniecības nedēļā un vēl ir laiks lai pierastu pie tā. Protams, kad piedzims bērns bailes vēl būs, bet viņas ir jāpārvar un jācenšas palīdzēt jaunai māmiņai. Kā ir teikuši vairāki mūsu draugi- vajag censties un viss sanāks, nevajag satraukties, jo gan jau pa diviem galā tiks ar mazo.

{smallpic:1}

Man ar sievu ir nesena pieredze ar kucēniem. Mazi kucēni pieķeras tam, kas ar viņiem vairāk ir kopā un rūpējās par viņiem. Man radās greizsirdība uz sievu, jo suņi klausīja sievu un mani ignorēja. Tad sieva pateica, lai veltu suņiem vairāk laika un uzmanības un viņi mani tagad arī atdzīst un klausa. Īsā stāsta doma ir tā, ka ir jāvelta laiks bērnam un jāpievērš viņam uzmanība, rūpes un laiks.

Uzskatu, ka ir laiks lauzt stereotipus par to, ka bērns ir sieviešu rūpes un vīriešiem arī ir jāpiedalās bērna audzināšanā un kopšanā.

Ar cieņu topošais tētis Ivo

Aicini savu mīļoto rakstīt savas pārdomas arī TU!