Liktenim spītējot mēs esam kopā

Sapnis par to, ka es gribētu vēl vienu bērniņu bija gadiem izsapņots un brīdī, kad nospriedu, ka manā dzīvē nekas nemainīsies, satiku savu dzīves otro pusīti. Pēc visiem pārdzīvojumiem un moku pilniem gadiem, beidzot viss bija labi. Kāds prieks mani pārņēma kad radās aizdomas, ka esmu stāvoklī.

Asaras, dusmas, bailes un jautājums, ko es dzīvē tik sliktu esmu izdarījusi, kad man tas viss.

 Ko tur satraukties, izgriezīs to audzēju  un viss, Jums taču bērni ir.

Pamodos no narkozes un daktere man smaidīja, tagad tikai veseļojies un pēc pusgada gaidu no tevis ziņu, ko gaidīsi, puisīti vai meitenīti. Pagāja pusgads un nekas nenotika. Es sapratu, ka bez cīņas te neiztikt un tā sākās mans grūtais ceļš.

6. janvāra rītā pamodos ar domu, ka droši nepieciešams pārbaudīties, vai nav noticis brīnums, tieši tā daktere teica, tava grūtniecība būs brīnums, pēc testiem no rīta, pusdienas laikā, vakarā un naktī, beidzot saņēmos un noliku mazu zeķīti ar testa rezultātu vīram blakus brokastu kafijas krūzei.

Pirmā pārbaude un iespēja pazaudēt mazulīti, sestdiena es ceļos no gultas un ......

Mani visu pārņēma trīsas, drebošām rokām zvanu... steidzami nepieciešams papildus hormonu preperāts. Laiks iet, es skaitu sekundes un lūdzu visus, kas mani varētu sadzirdēt, lai tikai neatņemtu manu bērniņu.

No papildus analīzēm atteicos, jo bija skaidrs, ka pēc augļūdeņu pārbaudes es netikšu pat līdz mājām. Un atkal spriedums- cukurslimība. Es zinu, es cīnīšos līdz pēdējam, man neviens viņu neatņems.

Laiks iet un tuvojās astotais mēnesis, katra diena ir kā smags slogs, es zinu, ka šis būs vissmagākais laiks, mana mazā pelīte kustina kājiņas, es sataustu pēdiņu, viņa tik bieži žagojās, tad iestājas miers, es viņu nejūtu, asaru kamols veļas uz augšu, LŪDZU,LŪDZU, LŪDZU neatņemat man viņu. Brīžiem kliedzu pa visu māju un sapratu, ka tā varu sajukt prātā.

Ir astoņi mēneši, es sēžu slimnīcas koridorā, un gaidu savu likteni. Pēc stundas operācija. Kā! ja nē rīt var būt par vēlu.

 Esmu palātā ir vakars un es nezinu kā jūtos, vēdera vairs nav, bērniņa arī nav, vai tas ir pēcdzemdību šoks. Vīrs paņem mani zem rokas un es sakostiem zobiem eju pa koridoru, jūtu, ka no sāpēm un bezspēka ir melns gar acīm, bet es neapstāšos.

Pavisam bez spēka, spēju tikai klusi pajautāt, vai varu paskatīties savu meitiņu. Daktere pasmaidīja un jautāja, kurš tas ir, māsiņa tāpat smaidot teica

-tas ir tas cukuriņs pie loga.

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam