Kad pusaudze zaudē tēvu: komentē psihoterapeite

02. May 2012, 13:00

Zaudējums ikvienā ģimenē rada ciešanas un sāpes, bet cik ilgi tas tā paliek? Situāciju komentē RSU Psihosomatikas Medicīnas un Psihoterapijas klīnikas ārste-psihoterapeite, Dr. Maija Dubava.

Fragments no stāsta:

Kad man bija 11 gadi, es zaudēju savu tēvu, kas man bija visa pasaule tajā laikā, viņš bija mans varonis. Pēc tēva nāves es skolu neapmeklēju 3mēnešus, es neizgāju no mājas, es vienkāŗši sēdēju savā istabā un raudāju par zaudēto. Mamma sāka aizrauties ar alkaholu un atstāja bērnus novārtā, tiešā vārda nozīmē, mums pašiem bija jādomā ko ēdīsim, ko ģērbsim, kā tiksim uz skolu.

Neskatoties uz visām bēdām, es neesmu zaudējusi ticību un cerību visam skaistajam un labajam. Laikam jau tā ir ka viss kas notiek notiek uz labu. Nav mana dzīve kā pasaka, bet gan riktīgs rožu dārzs, kuram nu lielākie ērkšķi ir nolausti un pārdzīvoti.

Izklausās, tas ir stāsts par to, kas notiek, ja pusaudzis zaudē vienu no vecākiem. Viena no 20.gadsimta slavenākajām rakstniecēm Virdžinija Vulfa raksta par savas mātes zaudējumu, kad viņai bija 13: “ Viņas nāve bija vislielākais posts, kas vien varēja notikt; tas bija tā, it kā kādā pasakaini skaistā pavasara dienā debesīs skrejošie mākoņi pēkšņi sastingtu, satumstu; vējš apstātos,un visi zemes kustoņi vaidētu vai kaut ko bezmērķīgi meklētu”.. V.Vulfa raksta par zaudējuma milzīgo apmēru, kas rada paniku, apjukumu, bezpalīdzības sajūtu un dziļu izmisumu.

Un bieži, kā tas arī aprakstīts mūsu stāstā, dzīvais no vecākiem sāpēs ir zaudējis pamatu zem kājām, ir šokā destabilizēts, un nevar sniegt bērnam nekādu atbalstu.

Tādējādi vecāka pirms laika aiziešana tiek sajusta kā neaptverams un nepārvarams uzbrukums, kas sagrauj pusaudža pasauli pašā tās centrā. Tā rezultātā neattīstās daži personības aspekti, un dzīve kļūst haotiska, nevadāma, nesaprotama, kas liek justies “ ka viss ir apnicis, esmu viena, mani nesaprot, sākās konflikti, cietu apvainojumus...”

Ne tikai pusaudžiem, bet arī zaudējumu pārdzīvojušiem pieaugušajiem ir vajadzīgs no jauna izstāstīt un meklēt jaunu jēgu notikušajam, lai nodrošinātu savas personības nepārtrauktību, un lai notiktu attīstība visas dzīves garumā. Psihoterapijā mēs to saucam par sērošanas darbu.

Stāstā “ Dzīve kā rožu dārzs” es gan varēju atrast atrast tikai ērkšķus un izmisīgu cīņu. Vai tu atradi arī ziedus?

Konkursam "Parunāsimies!" iesūtīto blogu Dzīve kā rožu dārzs lasi šeit->>>