Atstāt vai ņemt ārā: atbilde skaidra

Nolēmu arī es uzrakstīt pāris rindiņas.Kāpēc gan nepadalīties savos dzīves mirkļos, kad tie meta lielus kūleņus svārstoties starp ATSTĀT VAI ŅEMT ĀRĀ.

Manā ģimenītē jau bija divi bērniņi.Man darbiņā labi veicās un tikko sāku just,ka bērni pieaug un var kautko arī paši izdarīt bez manas palīdzības.Ar draugu tajā brīdī gāja kā jau lielākai daļai...bet kopumā jau labi.Katrā ziņā vēlvienu bērniņu nedomju,jo atkal grūtā iznēsāšana,kas man ļoooti smagi nācās,atkal gultas režīms.

Bet tad uzzināju,ka esmu stāvoklī.Man jau bija darbā aizdomas,jo dīvaini ēst gribējās,pie tam vasarā,kas nav man raksturīgi.Man bija skaidrs...jāiet pie sava ginekologa.Protams ,ka biju ļoti priecīga par maziņo.Draugs arī ļoti gribēja vēlvienu bērniņu mūsu ģimenītē.

Nodevu analīzes,jo man kā ar pirmajiem diviem bērniņiem ļoti zems hemoglobīna līmenis un staigāju ģībelēdama,cīnijos ar sāpēm vēderā,sliktu dūšu,galvas reiboņiem.Tad analīzes parādija ŠAUSMAS!Uzrādijās dauna sindroms.mazajam.Neizsakāmas sajūtas manī šaudijās,pat bailes,drebuļi,asaras un šoks.Tajā brīdī sapratu,ka slimu bērniņu neatstāšu.Mazajam nav jādzīvo tāda šausmīga dzīve mammai to apzinoties.Arī man ir izvēle,jo ir jau divi burvīgi,veseli bērni un nav vajadzības pēc vienalga kāds ,ka tikai ir un mans.

Paziņoju draugan šo vēsti,bet dīvainā kārtā neticēsiet...pinīgi neraksturīgi manuprāt vīrietim,bet viņš bija tas kurš neatmeta cerību,ka mazais būs vesels un neļāva arī man padoties.

Tajā brīdī kad pēc noteikta laika bija jāatkārto analīzes un saņēmu atkārtotu atbildi par to ,ka mazulītim ir dauna sindroms...es saplīsu...iekšēji.Domas šaudijās pa galvu.Ar prātu zināju,kas jādara,bet sirds un draugs neļāva atbrīvoties.

Ginekologs neko neuzspieda...neteica ne jā ne nē abortam.Izstāstija visu kas un kā.par un pret.Jāizlemj man.Nolēmām gaidīt.

Mēs atstājām maziņo.Jo ar laiku cerība bija lielāka un ar laiku jau arī iespēja veikt abortu zuda.

Pienāca 2012 gada februāris un man piedzima burvīga,vesela meitiņa.Nu mazajai Emīlijai ir 1,2 gadiņi un ir vēlviena mīļa blēņu darītāja vairāk manā ģimenē.

Kad iedomājos ko es būtu izdarījusi ar pilnīgi veselu bērniņu,ka viņas nebūtu...neprāts jau bija,bet tā vērts.

Esmu pateicīga sev un savam draugam par meitiņu.

Laimīgas beigas!

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam