~~~Manas dzīves perfekcionisms!~~~

Kad ieraudzīju tēmu - sākumā pat sabijos, jo uzreiz sāku analizēt sevi vai es esmu perfekcioniste vai nē. Un atskārtu, ka ir dzīves situācijas, kur iezīmējās man šī īpašība.

Manuprāt perfekcionisms ir tas pats, kas perfekts. Gribās būt labākajam un pamanītam. Sevi varbūt vērtē zemāk, bet gaidi, kad citi vērtēs augstāk. Analizējot secinu, ka tas parādās arī man dažās dzīves situācijās.

Bieži vien, kad man ir jādzied un es dziedot saprotu, ka esmu nodziedājusi dažas šķības notis es sevi šaustu un vainoju. Bet tai pat laikā eju pie citiem, kas dzirdēja un prasu kā bija. Un viņi saka, ka katram gadās kļūdīties un bija labi tiešām. priecājies un tā. no vienas puses ir patīkami, ka par tevi labi izturās, bet no otras puses tu sāc sevi analizēt, lai kļūtu vēl labāka. Tas mani bieži vien iedzen stresā, bet cenšos no tā tikt ārā. Jo uzskatu, ka tas nav labi, jo tas traucē tikai pašam.

Tas pats ir arī izskatā. Ir grūti pārkāpt pāri vairākām lietām, kas man sevī nepatīk. Kad kāds izsaka komplimentu - ka izskatos skaisti un pieņemu, bet pēc tam analizēju un sāku domāt kā izskatīties labāk.

Agrāk es tāda nebiju. man bija vienalga ko citi domā par mani, man patika viss ko es daru, kā izskatos, kas ir mana sabiedrība. Bet visss mainijās. Mainījās pēc bērna piedzimšanas. Ka citi gaida no manis vairāk nekā es varu sniegt. Vai ir lietas ko es daru vairāk ko citiem pat nevajag. Cenšos sevi uz daudzām lietām ierobežot un uzlikt rāmjus, kas manuprāt mani pasargātu. Bet tagad sapotu, kas tās ir tik atrunas un tas man traucē izbaudīt dzīvi!

Sākumā man ir jāstrādā ar sevi. Jāiemīl sevi, Jānotic sev un tad perfekcionisms no manas dzīves pazudīs. Es tam ticu un iešu uz to. Jo gribu dzīvot brīvi un ar piedzīvojuma garšu!