"Lažiņas un flakoniņi - tie ir mūsu palīdziņi" jeb mazliet par mājām ar dvēseli

Bērnībā man ļoti patika pasaka par Aladinu un burvju lampu. Kā man tādu lampu gribējās! Kādus konfekšu kalnus es Džinam pieprasītu! Kādas krāšņas lelles un brīnišķus tērpus! Nu ir pagājuši vairāk kā 20 gadi un... gribas joprojām! Konfekšu kalnus gan nomainījuši suši, lelles – objektīvi un zibspuldzes, bet tērpi... nemaz nav nepieciešami, jo ir cilvēks, kam patīku pavisam bez tiem J To vietā vienkārši varētu palūgt pāris tūkstotīšus mājokļa labiekārtošanai. Bet, ziniet, nav jau nekāda vaina arī bez tūkstošiem – tie patiesībā nokauj radošumu, jo gribas visu dārgu, krāšņu un perfektu. Nu, kā Nacionālo bibliotēku, kas ir sterila, bet bez dvēseles. Pie mums dvēseles gan ir papilnam, it sevišķi Austruma istabā, kura pirms pāris dienām pārtapa īstā mākslas darbā.  

Man ir brīnišķīga kopmītņu laika draudzene, „cilvēks - orķestris”, kas niekojas ar krāsu baloniņiem. Un niekojas bezgala forši! Pastāstīju savu ideju par kosmosa noskaņu un zināju – viņa tiks galā tieši tā, kā esmu iedomājusies. Un tika arī! Man par lielu pārsteigumu sienas zīmējuma tapšanā roku pielika arī vīrs, un viņiem kopā izdevās ļoti labs tandēmprojekts. Acīmredzot katram no mums ir kāds slepenais talants J Žēl, ka Austrums vēl ir pārāk maziņš, lai saprastu, cik foršā istabā viņam būs jādzīvo (pagaidām to vēl vēdinām, laidīsim saimnieku iekšā rīt – viņa vārda dienā), tāpēc ceru, ka izdosies šo sienu saglabāt tikpat fantastisku vairākus gadus, jo dizains ir piemērots kā pavisam mazam puikiņam, tā skolniekam.

Pavasarī / vasarā līdzīgi tiks personalizēta arī Rasas istaba, un, manuprāt, tāda individuāla pieeja, savas sirds un emociju ielikšana ir daudz svarīgāka par kvalitatīvu un dārgu apdari. Un tās "lažiņas", kas gadās, visu darot pašiem, arī patiesībā ir ļoti mīļas.

Bet Džinam es teiktu tā! Gribu šūpuļtīklu uz lodžijas! Iekārt griestos, dzert kafiju, skatīties saulrietus un relaksēties. Turpat gribu kaķim iekārtot īstu koku ar zariem, pa kuru rāpties un apzināties savu plēsēja dabu. Gribu norestaurēt klavieres. Gribu parketu. Gribu atcerēties, cik lieliski ir dzīvot melnbaltā istabā. Gribu garderobes nišu. Gribu karalisku metālu gultu. Gribu jaunu virtuves iekārtu un skaistāko priekšautu pasaulē. Gribu kaudzi ar „bīnbegiem”. Gribu sirreālistu gleznas pie sienām. Gribu burbuļvannu. Gribu, lai vīrs pasniedz vannā šampanieti. Gribu aktivitātes sienu Rasas istabā, jo viņas alpīnista gars ir nenomierināms. Gribu, lai kaķīša kaste pati tīrās. Gribu milzīgu spoguli, lai redzētu, kā kurpes sader ar kleitu. Gribu superforšu rotaļlaukumu pagalmā. Gribu, lai saldētavā vienmēr ir kaudze saldējuma. Gribu tās flīzes ar mandalām, kuras joprojām nespēju izmest no galvas. Gribu, lai kaimiņu sunītis klusāk rej. Gribu, lai Austruma gulta izskatās pēc raķetes. Gribu daudz brīnišķīgu aizkaru. Un daudz spilvenu. Gribu kvalitatīvu stereosistēmu. Gribu antīkus krēslus. Gribu, lai durvju zvans spēlē Bēthovenu. Bet visvairāk es gribu tomēr neaizmirst sapni par māju – savu pagalmu, savu ozolkoka ēdamgaldu, savu karogu. Gan kādreiz.

Remontlietas mūs noteikti neliks mierā tuvāko gadu – pusotru. Kad viss būs iespēju robežās apdarīts, liksies, ka jāsāk no gala. Pagaidām līdz tumšajai sezonai gribētos nomainīt pāris lustras, lai varam lasīt, zīmēt un meklēt pazudušos lego gabaliņus arī pēc plkst. 16. 00. Līdz Ziemassvētkiem – ielīmēt jaunu vannu, pielikt spoguli, lai vīrs beidzot var komfortabli dzīt bārdu, un sapirkties aizkarus. Nelieli pirkumi, taču sakrīt ar laiku, kad bērniem jāgādā rudens / ziemas zābaki un jakas, tāpēc viss jāsaplāno. Ja Salatētis būs devīgs un zem eglītes atstās ne tikai zeķes, bet arī ko čaukstošu, varbūt jau ziemā izdosies uzlīmēt tapetes virtuvē. To man ļoti gribētos – zinu, ka ēdiens uzreiz būtu garšīgāks un mana caur to nodotā saimnieces enerģija – spēcīgāka. Šobrīd ir kā ir ar to gatavošanu virtuvē, kam ķirurģijas nodaļas krāsa J Pavasarī bursimies Rasas istabā. Tur ir neslikti griesti un lamināts, tāpēc atliks vien uzburt jaunas tapetes. Un solīto zīmējumu, kas pagaidām dzīvo manās ilūzijās. Tad bursim romantiku mūsu guļamistabā, kas noteikti prasīs nervus un līdzekļus – bez riģipša un labas grīdas neizsprukt. Jauna gulta jāgādā, būtu forši iebūvēt arī drēbju skapi. Un tad savu kārtu būs sagaidījusi viesistaba. Protams, tam visam pa vidu noteikti „uzpeldēs” dažādas krānu mainīšanas, kumožu gādāšanas un citi neplānoti darbiņi, kurus šobrīd nevaru paredzēt. Taču pilnīgi noteikti varu ieplānot citus, svarīgākais no tiem: ēst mazāk, pelnīt vairāk J

Es no sirds priecātos par katru konkursa balviņu, jo mūsmājās visas būtu tiešām noderīgas. Protams, par tapetēm vispār lēktu gaisā no sajūsmas un uzdāvinātu šo iespēju Rasai – lai viņa pati izvēlas savas sapņu istabas dizainu un nebižojas, ka brālim viss jauns un glauns, bet viņai ex – saimnieku kaķis tapetes saplucinājis. Ja ir mamma – fotogrāfe, dators ir pārpildīts ar bilžu mapēm, un plaukti vai lūzt no fotoalbumu smaguma. Būtu tiešām forši ierāmēt mīļbildes lielformātā. Arī „pelnrušķīšu” pakalpojumi lieti noderētu – mazgāt logus 5. stāvā ir diezgan ekstrēmi, vēl neesmu saņēmusies tāda adrenalīna gūšanai J Un, protams, kur bērni un kaķis – tur nepārtraukti putekļi. Būtu jauki sapost māju, teiksim, kāzu gadadienā oktobrī. Paldies par aktuālo konkursu un iemeslu blogošanai! J