“Kad bērni izaugs, viss atkal būs tā, kā bija agrāk”

Lai gan līdz šim esmu centusies savu seksuālo dzīvi turēt skapī aiz aizvērtām un cieši noslēgtām durvīm, šoreiz es ļaušu tajā ielūkoties – tikai pa šķirbiņu. Jo esmu saņēmusi negaidītu atziņu, kuru ilgi gremoju, līdz beidzot esmu gatava tās iztirzāšanai.

Kopš augusta sākuma jutu sāpes vēdera lejasdaļā un nelabumu. Jā, bija brīdis, kas šķita – atkal esmu stāvoklī. Ātri gan noskaidrojās, ka tā tas nav. Mammas zina, cik dinamiska un aizņemta ir ikdiena ar mazu bērnu, cik maz laika un uzmanības nereti veltam sev. Sanāca tā, ka par šo tikpat kā aizmirsu. Ik pa laikam nodomāju, ka kaut kas nav labi, taču ātri izdomāju kādu atrunu, lai nedotos pie ārsta.

Ja ar pastāvīgajām velkošajām sāpēm es iemācījos sadzīvot, tad negaidītas sāpes tuvības laikā kļuva par traucēkli un biedu.

Pēc vienas šādas reizes sekoja trīs īpaši sāpīgas dienas, kuras aizvadīju tikai pateicoties brīnumainajai pretsāpju tabletītei. Tieši tad nolēmu, ka beidzot ir laiks doties pie ārsta.

Īsumā – esmu vesela ar “sačakarētu” muguru. Sāpes gluži vienkārši atstarojas, arī slikto dūšu izraisa tieši tās. Guļot uz galda un dzirdot atbildi, es vēl arvien nespēju saprast – tad kāpēc mīlēšanās mēdz būt sāpīga? Agrāk taču tā nebija!

Un te nu pār mani "gāzās" ārstes vārdi:” Sieviete vairs nav tāda, kāda bija agrāk. Vari pateikt vīram, ka tad, kad bērni būs izauguši, viss atkal būs kā agrāk.” Tā gan ir saīsinātā versija – ārste bija ļoti laipna un sirsnīga, stāstīja par to, ka šāda veida problēmas rodas galvā. Viņa izskaidroja, ka visa sievietes ikdiena ir pakārtota bērnam, tas ir smags, saspringts un tajā pašā laikā arī vienmuļš darbs, kurš no sievietes prasa daudz. Un pārslēgties uz jaunu “lomu” ir ļoti grūti. Izrādās, nepietiek ar iemidzinātu bērnu. Reizēm nepietiek arī ar jociņiem divatā un mierīgu vakariņošanu klusumā. Vai tas nav dīvaini?

Tāpat sievieti ietekmē nevien mātes loma visas dienas garumā, bet arī tādas “barjeras” kā nedroša kontracepcija, mazulis tajā pašā istabā, plānas dzīvokļa sienas, utt.

Protams, to, ka ir faktori, kas “nosit” vajadzīgo noskaņojumu, zina visi. Bet, esot mammai, tas ir kas savādāks. Ir jāiemācās atstāt savu mātes lomu, un tas nav viegli. Jo nepietiek ar to, ka šīs domas tiek izmestas no galvas – tas viss ir cieši iesakņojies mūsu zemapziņā. Un tur iekļūt ir grūti.

Manā gadījumā varēja būt, ka kādā brīdī vainīga ir arī mugura, taču kā ārste, tā arī es (mazliet vēlāk) sapratām, ka tas nav īstais “vaininieks”, runājot par pēkšņajām sāpēm gultā.

Un tagad es esmu dilemmas priekšā – cīnīties ar to vai tomēr pieņemt un iemācīties sadzīvot, pielāgojoties. Pēc ginekoloģes vārdiem tā ir norma, kas laika gaitā pazudīs pati no sevis. Turklāt ir svarīgi par visu runāt ar partneri, meklēt vidusceļu un sadarboties.

Tomēr nav viegli atzīt, ka tu kaut ko nespēj, vai nav tiesa? Gardas vakariņas, tīra māja, priecīgs bērns, labākajā gadījumā pat noskūtas kājas un tīri mati. Un tad, kad līdz pilnībai pietrūkst tik maz, izrādās, ka ir kaut kas, ko tu īsti nespēj. Turklāt - tas ir kas tik ļoti šķietami elementārs.

Šī tēma pat pēc visām šīm dienām man atkal un atkal liek aizdomāties… Pēc ģinekoloģes balss toņa un attieksmes varēja noprast, ka es neesmu nedz pirmā, nedz pēdējā šāda.

Cik interesanti mēs esam izveidotas! Un cik stipru daba izveidojusi mātes instinktu, ka tas pārspēj pašu primitīvāko cilvēces dziņu. Apbrīnojami...