25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 11
Un tātad, svētdien, kopā ar Māmiņu Kluba komandu devāmies slēpot uz Žagarkalnu.
Braucam, tātad, un braucam, un saprotam, ka ārā ir 3 grādus silts, apkārt ne gabaliņa sniega, pat aiz pilsētas, mežā. Mani jau sagrābj panika, kurp gan mēs braucam - kā gan mēs slēposim? Zvanam visiem pēc kārtas pa telefonu, tur, otrā vada galā visi smejas un pārliecina mūs par to, ka viss būs kārtībā un sniega būs daudz.
Labi, braucam tālāk. Braucam uz kalnu, un tur tiešām ir kaudze sniega, pilnīgi neticas! Izrādās, ka viņiem ir burvu iespējas, pateicoties kurām rodas sniegs! Tiesa, es tā arī neaizgāju uz tām paskatīties. Šodien uzrakstīšu par Iļjas pieredzi. Viņam janvārī palika 6 gadi, līdz šim uz slēpēm viņš nebija stāvējis.
9:30 mēs bijām klāt. Mums izsniedza inventāru - zābakus, slēpes, kas piemērotas bērna augumam. Zābakus es ņēmu tāda paša izmēra, kā apavus, ko dēls nēsā. Ārā bija silti, tāpēc kājās bērnam bija vien kokvilnas zeķītes.
Kļūda nr. 1.
- Es pārāk silti saģērbu bērnu, un viņš paguva sasvīst! Pietam, es nepaņēmu viņam maiņas virsjaku un jaku, un žēl, ka tā, jo pat virsjaka viņam bija slapja.
Nākošreiz uz kalniņu ņemšu līdzi krekliņu ar garām rokām, vieglu vestīti un ziemas jaku. Uz kalna obligāti jābūt arī cimdiem vai dūraiņiem. Dūraiņiem jābūt ērtiem, lai bērns varētu viegli ar tiem satvert pacēlāja virvi.
10:00 sākās bērnu treniņš. Es ļoti uztraucos un rāvos palīdzēt bērnam. Gandrīz uzreiz šajā lietā iejaucās instruktori un ar smaidu palūdza mani paiet maliņā, pārliecinot, ka man ir saprātīgs un pieaudzis puika, un ātrāk viņš visu iemācīsies bez manas palīdzības.
Es mazliet apjuku, bet te pienāca meitenes no SEB Bankas telts un laipni piedāvāja man kafiju ar cepumiņiem. Es apsēdos un pavēroju dēla treniņu no malas.
Sākumā Iļja slēpoja ar bijību. Tiklīdz gaita paātrinājās, uzreiz krita uz dibena.
Instruktori palīdzēja Iļjam piecelties, paskaidroja, kā vajag bremzēt, kā pareizi stāvēt. Bērniņš uzreiz aptvēra pareizo tehniku - nekrita atpakaļ, mazliet saliecās uz priekšu un rokas turēja uz ceļiem. Pavisam drīz viņš aizgāja ar instruktoru uz bērnu kalniņu.
No malas izskatās interesanti - uz priekšu, uz atpakaļu, laižas lejā instruktors un bērns brauc viņam virsū. Instruktors vada bērnu, stāsta viņam par to, kas jādara, ja krīt, viņš viņu ķer un paceļ.
Nesākās man pat treniņš vēl 11:00, kā mans dēls jau samērā pārliecinoši pats traucās no kalniņa, protams, viņu rūpīgi vēroja instruktors. Viņa acīs dega azarts, viņam gribējās vēl un vēl rāpties kalniņā un laisties lejā.
11:00 mēs, pieaugušie sākām darboties kopā ar savu instruktoru, un, izrādījās, ka arī mūs vedīs uz bērnu kalniņu, - es nupat kā paguvu pamāt dēlam ar roku, un skatos, ka viņš atrodas te vienā, te otrā kalniņa pusē, tā nu viņš šaudījās man gar acīm.
Kādā brīdī viņš man pazuda no redzesloka un man ne uzreiz pieleca, ka viņu jau aizveda uz lielo kalniņu. Es biju šokā! Pagāja vien mazliet vairāk par stundu, un mans dēls, jau kā pieaugušais, brauc kopā ar instruktoru no lielā kalna!
Iļja darbojās vairāk kā 2 stundas, pa to laiku viņš vien retu reizi pienāca pie SEB Bankas telts, lai uzēstu kādu cepumiņu un iedzertu tēju.
Kopumā, viņam bija 4 instruktori, katrs no tiem periodiski ierādīja specifiskus vingrinājumus un braukšanas tehniku.
Kā teica Iļja, viņam ļoti patika slēpot. Viņš teica, ka mazliet nogura beigās, un viņam likās, ka pat paiet nevarēs. Bet, kad bija mazliet atpūties, viņš jau bija gatavs atgriezties kalnā, tikai žēl, ka visi instruktori kaut kur citur tajā laikā bija, tā viņš būtu palūdzis vēl ar viņiem pavizināties.
Protams, pēc treniņa, mēs bijām ļoti izsalkuši un pusdienas un kafija bija kā reiz! Iļja pasūtīja picu un sulu, bet kafejnīcā bija samērā liela ēdienu izvēle, ir gan zupas, gan otrais ēdiens.
Cenas nav dārgas, var paēst par 4-5 eiro. Mašīnā Iļja uzreiz iemiga - tomēr slēpošana izrādījās nopietna fiziskā slodze, pēc kuras noteikti jāatpūšas kā nākas!
Secinājumi.
Kā izrādījās, slēpošana bērnam nav sporta veids, kurā nepieciešama speciāla sagatavošanās iepriekš, bērni ātri apgūst pareizo tehniku, viņiem nav baiļu, viņi ir viegli un kritieni viņus nesatrauc, atšķirībā no pieaugušajiem. Instrukturi Žagarkalnā ir vienkārši brīnišķīgi! Viņi jūt bērnus, labi komunicē ar viņiem, ļauj viņiem atpūsties, kad bērni noguruši. Protams, silta tēja un cepumiņi arī uzlabo mazo, nogurušo sportistu garastāvokli.
Es ļoti pārdzīvoju par Iļju, baidījos, ka viņam nepatiks, un viņš negribēs darboties, bet visas manas bailes izrādījās veltīgas. Mums ir brīnišķīgs vecums bērnam slēpošanai - ir vēlēšanās, azarts, izturība! Ar visu esam ļoti apmierināti!
PALDIES jums, Māmiņu Klubs, Žagarkalns un SEB Banka!
Un šajā svētdienā mēs nodarbības turpināsim, ja vien laikapstākļi mūs nepievils!
Iļja un Aļona