Vīrietis pēc 30 pirmo reizi uz slēpēm: skats no malas

Šodien ļoti sagribējās pdalīties tajā, kā tad mans vīriņš (Saša) pirmo reizi uzkāpa uz slēpēm. Protams, bērnībā mēs visi slēpojām, bet mēs visi saprotam, ka ar to nevar salīdzināt.

Gribējās jums parādīt skatu no malas.

Viņš ļoti gatavojās šim notikumam. Meklēja piemērotu apģērbu, ievāca ziņas par trasi no paziņām, izveidoja, izskaitļoja maršrutu. Vīrs neizrādīja, bet varēja redzēt, ka ir uztraucies.

Mantas ir saliktas. Laiks doties ceļā!

Jābrauc tālu, bet braukšana ērta - bet visu laiku pa lielceļu, tāpēc stresa līmenis 0. Pēc vīra apŗēķiniem mums bija jābrauc 1 stunda un 15 minūtes, un, lai cik dīvaini neliktos, tieši tā arī bija!

Jau uz vietas izvēlējāmies atbilstošā izmēra zābakus, slēpes. Instruktors bija jāgaida apmēram stundu, un visu šo stundu mans vīrs staigāja slēpzābakos, un, kā pats teica - tas ir ļoti labi, jo bija laiks pie tiem pierast.

Atnāca instruktors. Viņš parādīja, palīdzēja, pastāstīja un priecājās par katru savu pieaugušo padoto veiksmi. No malas izskatījās ļoti pozitīvi. Tādam instruktoram nav bail uzticēt ne draudzeni, ne vīru. Es sekoju visam līdzi, redzēju, tāpēc droši varu tā apgalvot.

Stunda treniņa pagāa ne velti, jau pēc stundas visi, kas mācījās, un bija sākuši praktiski no nulles jau paši gāja slēpot lejā pa kalniņu.

 Varu teikt, redzot vīra degošās acis - ziemas prieki AIZRAUJ!

Dabīgi. Pēdējās dienas, pie šāda veida slodzes neradušie kāju muskuļi sāpēja. Bet tā tāda patīkama sāpe pēc sportiskām brīvdienām - tas ir pat lepnums!

Un lūk, dēļ šī foto vien bija vērts braukt uz kalnu: ģimenes idille - Suharučenkovu ģimenes zēni = sportisti!

Ilona