Sofijas personīgā pieredze: Vainas sajūta

05. Sep 2013, 11:34

Pēc ģimenes ārsta vizītes un analīžu nodošanas, situācija kļuva mierīgāka. Analīzēs neko, kas liecinātu par infekciju, neatrada.

Naktī avārijas vēl ir, bet tās kļūst aizvien retākas - vien pāris reižu nedēļā. Esmu pamanījusi, ka tās biežāk gadās tieši pavasara un ziemas periodā.

Pie bērna gultas ir podiņš, ja pamostas, tālu nav jāskrien. Pat, ja avārija jau notikusi, bērns pamostas un skrien pie mums - uz sausāku vietiņu. Tagad man nekur nav jāskrien, es vienkārši nomainu bērna gultasveļu, apģērbu un guļam visi kopā.

Šajā periodā visgrūtāk mums bija tikt galā ar bērna vainas sajūta - viņam bija kauns pamosties slapjā gultiņā, viņš jutās un joprojām jūtas neērti. Cenšamies viņu uzmundrināt, jokojam, skaidrojam, kas ir tas, kas ar viņu notiek. Protams, mūsu vecāki mums stāsta, ka mēs gultā nečurājām jau gada vecumā, bet vai tas tā bija?

Apgrīnojami, bet ap bērna sesto dzimšanas dienu, viss beidzās. Viņš sāka mosties sauss.

Naktī mēs dzirdējām mazo pēdiņu tipināšanu ceļā uz tualeti un atpakaļ. Nevar būt, ka tas ir noticis!! Mēs esam tikuši galā ar nakts enurēzi!

Ceru, ka slapjās gultas vairs neviesosies mūsu mājās, un, ja arī viesosies, mēs pret tām izturēsimies ar attieksmi - nu, mazums, kāpēc tā gadījās..

Visiem vēlot pacietību un veiksmi podiņlietās,

Sofija