Runas attīstība neredzīgiem bērniem

Neredzīgā bērna runas attīstības īpatnības

• attīstības tempa izmaiņas;
• runas vārdu-semantiskās puses traucējumi;
• leksikā parādās “formalitātes” (sakrājās liels daudzums vārdu daudzums, kuriem nav konkrēta satura);
• aktīvā un pasīvā vārdu krājuma nepietiekamība

Darbības īpatnības

• raksturīga palēnināta dažādu darbības formu veidošanās;
• tiek atzīmēta spēļu sižeta un spēles satura primitivitāte;
• spēļu un praktisko darbību shematisms;
• tiek novērota atšķirības starp priekšmetu funkcionālās nozīmes saprašanu un iespēju izpildīt konkrētu darbību ar priekšmetu

Korekcijas darba pamatvirzieni

• runas negatīvisma pārvarēšana, uzrunas saprašanas attīstība;
• prasmes formēšana ieklausīties runā, “noskaņoties” uz runas uztveri, dot atbildes kustību un skaņu reakcijas;
• gramatisko runas formu veidošana;
• dzirdes uztveres attīstība;
• vārdu krājuma paplašināšana;
• pareizās atbilstības starp vārdu un priekšmetu formēšana;
• apkopojošo jēdzienu formēšana;
• saistītās runas formēšana;
• artikulācijas aparāta muskuļu attīstība, izrunas korekcija (mehāniskā skaņu izrunas nostādīšana);
• skaņu, zilbju un vārdu pareizā skaļa izruna;
• dzejoļu mācīšana uz noteikto skaņu.

Runas attīstības, runas aktivitātes un uzrunas attīstības stimulēšanas paņēmieni:

1. Dialogs – paraugs

Saskarsmē ar bērnu pieaugušo runai ir spilgti izteikta dialoga struktūra, kur centrālā vietā ir pieauguša jautājums bērnam, uz kuru viņš pats arī atbild.

- Ko es paņēmu? – Krūzi. (Klucīti)

- Kas tas ir? – Krūze. (Klucītis)

- Ko es uzliku? – Krūzi. (Klucīti)

2. Saruna pašam ar sevi.

Pieaugušais skaļi izrunā to, ko viņš redz vai dzird, kad bērns atrodas blakus. “Kur kleita?”, “Šeit ir kleita”, “Kleita ir uz krēsla”, “Kleita ir skaista”, “Liene uzvilks kleitu” u.tml.

3. Paralēla saruna.

Pieaugušais apraksta visas bērna darbības: ko viņš ņem rokās, redz, dzird utt.

4. Provokācija vai mākslīgā bērna nesaprašana. 

Nesteigties izpildīt uzreiz bērna vēlmes: iedodiet citu rotaļlietu, nevis to, uz kuru viņš klusējot norāda. Pieaugušais uz laiku kļūst “kurls”, “nesaprotošs”: “Es nesaprotu, ko tu gribi: lāci, lelli, mašīnu?”. Pieauguša “nesaprašana” būs pirmais motīvs, kas stimulē bērnu nosaukt viņam vajadzīgo priekšmetu.

5. Izvēle

Alternatīvie jautājumi, tādi kā: “Tu gribi spēlēties ar bumbu vai mašīnu?”, “Ko tu dzersi pienu vai tēju?”. Bērnam atbildot uz jautājumu, jāizmanto runa. Bērna vajadzība tiek apmierināta tikai pēc runas reakcijas.

6. Muzikālās spēles.

Trokšņaini instrumenti, visiem zināmās spēles, kuras stimulē bērna vēlēšanos kustēties un dziedāt kopā.

Izmantotā literatūra:

1. Речь и общение при нарушениях зрения //Специальная психология/ Под ред. Лубовского. – М., 2003 - с. 338-344
2. Плаксина Л.И. Психолого-педагогическая характеристика детей с нарушением зрения: Учебное пособие. – М.: РАОИКП, 1999.
3. Комарова Т.П., Логопедические игры и упражнения для детей с нарушениями зрения. АСТ, Астрель, Харвест, 2008 г.

Internetresursi:
http://vector-images.com/clipart.php?id=5976&lang=rus
http://www.your-eye.ru/category/optika/page/3
Informāciju apkopoja:
Daugavpils pilsētas 9.speciālās
pirmsskolas izglītības iestādes
skolotāja logopēde
Gaļina Romanceviča