Romāns Vanags: Kādu dziesmu dziedās mūsu bērni?

Vai skolās būtu jāmāca mūzika kā mācību priekšmets? Lai cik dīvaini tas neizklausītos, pie šāda jautājuma risināšanas ir gatavi ķerties izglītības reformu īstenotāji 21. gadsimta pirmajā pusē Latvijā. Doma par mūziku kā fakultatīvu mācību priekšmetu man šķiet degradējoša kopumā, it īpaši valstī, kuras vadoņi ik pa brīdim atļaujas Latviju saukt par valsti, kas dzied. Jautājums par to, ko un cik daudz mācīt, ir samilzis kopš mūsu trešās neatkarības atjaunošanas. Neapdomāti, bieži vien pat subjektīvi lēmumi ir noveduši pie tā, ka mūzika vairs nav obligātā disciplīna vidusskolu programmās. Tagad acīmredzot ir pienācis laiks arī pamatizglītības pārvērtēšanai.

Šajā rakstā es gribētu dalīties savās pārdomās par skolas pamatfunkcijām un izglītību kā vienotu veselumu, kas nepieciešams jebkuram nacionālas valsts pilsonim.

Būtu samērā grūti iedomāties skolu programmas bez matemātikas vai valodu mācību stundām, un tādas iespējas neparedz arī jaunās reformu idejas īstenotāji. Taču aizstāt mūzikas stundu ar, piemēram, angļu valodu pēc jaunajiem reformu priekšlikumiem ir iespējams, jo tādā veidā jaunietim paveras ceļš uz "konkurētspējīgu" personību. Īstenojot šādu reformu, mēs varam nonākt pie bīstamas situācijas, ka izglītības programmu būs tiesīga noteikt pati skola, tās vadība, direktors. Līdz ar to valsts atsakās no jebkādas atbildības par izglītības standarta realizāciju pamatizglītības līmenī.

Šajā situācijā veidojas arī milzīga nesaderība starp izglītības programmu saturu un stundu skaitu tā realizēšanai. Un tas viss ar valsts simtprocentīgi finansētu izglītību! Skolas, kurām ir problēmas ar kvalificētiem pedagogiem kādā no mācību priekšmetiem, tos nemaz nemeklēs, bet vienkārši veiks izmaiņas mācību stundu sarakstos, svītrojot no tiem "Vizuālo mākslu" vai "Mūziku".

Vēl lielākas šaubas izraisa iecerētā reforma – kompensējot atņemtās stundas, mūzikas mācību integrēt citos mācību priekšmetos. Ideja pati par sevi kā papildu iespēja mūzikas apmācībai ir vērā ņemama, bet vai mēs esam gatavi to realizēt? Tas, pirmkārt, ir jautājums par pedagoga kvalifikāciju un profesionālo statusu, jo mūziku nevar mācīt pedagogi, kuriem nav atbilstošas izglītības. Ja šāda reforma nav saistīta ar pedagogu kvalifikācijas izvērtējumu un pedagogu izglītības programmām, tad tikpat labi var teikt, ka matemātika skolā nav obligāta, jo nepieciešamās prasmes var apgūt, piemēram, lielveikalā, iepērkoties pie kases. Vai nākotnē šāda priekšmetu integrācija nozīmēs, ka matemātikas skolotājam būs jāapgūst mūzikas pedagoģija vai arī mūzikas skolotājam – matemātikas mācīšanas metodika? Esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams, bet mēs tam vēl neesam gatavi, ir jāizveido un jāakreditē atbilstošas augstākās izglītības programmas pedagogu apmācībai.

Diemžēl kopaina reformu ieceru jūklī nav iepriecinoša, drīzāk atgādina aklu maldīšanos tumsā. Šo reformu "augļus" mēs plūksim ne jau nākamgad, bet apmēram pēc pieciem, varbūt desmit gadiem, un es esmu pārliecināts, ka rezultāts būs dramatisks.

Manuprāt, šajā laikmetā mēs pārāk daudz uzmanības veltām bērnu racionālās pasaules uztveres attīstībai un proporcionāli aizvien mazāk pievēršamies viņa emocionālajai būtībai, kas tieši sākumskolā un pamatizglītības periodā ir visvieglāk iespaidojama, jo ir atvērta pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Māksla, tai skaitā mūzika – gan klausāma, gan pašu izpildīta –, rosina fantāziju un attīsta tēlaino domāšanu. Mana pieredze ar bērniem, kurus mācu jau vairāk nekā 25 gadus Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā, apliecina, ka tieši pirmajās klasēs visstraujāk attīstās spējas muzicēt un emocionāli atraisīties. Vēlāk tas ir aizvien grūtāk izdarāms, jo priekšplānā izvirzās pusaudžu psiholoģiskais faktors, un iemaņu trūkums bieži vien sāk nomākt patiesās, dabiskie instinkti emocionāli reaģēt uz mūzikas skaņām un harmoniju tajās. Tādēļ nemācīt bērniem izprast un sevi izpaust mūzikā ir sava veida noziegums, jo tādā veidā tiek ierobežotas viņu (un arī vecāku) tiesības uz pilnvērtīgu, valsts (jeb nodokļu maksātāju) apmaksātu izglītību.

Varu piekrist viedoklim, ka spējas muzicēt katram ir individuālas, bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka tās nav jāattīsta. Cilvēks, kurš paziņo, ka viņam nav muzikālās dzirdes vai spējas dziedāt, kā tautā saka, "noturēt meldiņu", vienkārši ir šajā jomā neizglītots - viņam nav bijuši labi skolotāji vai varbūt vispār tādi nav bijuši. Līdz ar to esmu pārliecināts, ka izglītības programmās obligāti jāiekļauj divas stundas mūzikā pamatizglītības programmā un vismaz viena stunda vidējās izglītības programmās. Tāpat daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš skolu koru attīstībai, iekļaujot tos skolu akreditācijas programmu noteikumos kā būtisku izglītības kvalitātes vērtējuma kritēriju.

Savās pārdomās neesmu vēl minējis mūsu tautas lielāko gara vērtību – tautasdziesmas un Dziesmu svētkus. Tās ir mūsu nācijas pamatvērtības, kas saglabājamas, tikai un vienīgi integrējot izglītības sistēmā. Par kādu pārmantotību mēs varam runāt, ja esam gatavi samierināties ar mūzikas stundu skaita samazinājumu izglītības programmās? Gluži otrādi, mums vajadzētu pēc iespējas intensīvāk mācīt mūsu bērniem izprast un cienīt savu kultūras mantojumu, tai skaitā integrējot mūziku citos mācību priekšmetos.

Dziesmu svētki nepastāvēs mūžīgi, lai kā mēs to vēlētos, ja valsts kultūras un izglītības politika nebūs vienota šajā procesā. Uzskatu, ka šādas būtiskas mūzikas mācību stundu skaita izmaiņas skolu programmās ir arī Dziesmu svētku padomes darba kārtības jautājums, jo tas tiešā veidā saistīts ar mūsu nacionālās kultūras pamatvērtībām, to saglabāšanu un attīstību. Līdz ar to secinājums ir tāds, ka skolu kori ir Dziesmu svētku nākotne, bet obligātas mūzikas stundas skolu programmās ir to stūrakmens.

Romāns Vanags ir Dziesmu svētku padomes loceklis, Dziesmu svētku virsdiriģents, Rīgas un Tukuma koru apriņķu virsdiriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asoc. prof. kordiriģēšanā un Pasaules koru olimpiādes "Rīga 2014" mākslinieciskais vadītājs

Raksts tapis interneta žurnāla "Satori" sadaļai "Ar bērniem"