Meitiņa nevarēja saprast, kāpēc nevedam viņu uz mājām. Nācās samelot, ka vēl kādā citā nodaļā viņu jāapskata. Svētdien mūs pārveda uz citu nodaļu.
Palātā bija tikai viena meitenīte kopā ar savu mammu. Uzreiz paņēma visas analīzes un pateica, ka operācija būs pirmdien, apmēram 11:00. Protams, ka teica, lai mamma neuztraucas, viss būs labi, es varot pat pavadīt bērnu līdz operācijas zālei.
Pienāca pirmdiena. Es pamodos agri un nolēmu uz slimnīcu braukt ap deviņiem rītā. Labi, ka paveicās ar transportu, es atbraucu agrāk, bet dēļ tā, ko ieraudzīju, satraucos. Pulkstens bija 8:20, un manu skaistuli jau gatavoja operācijai, pārģērba speciālā apģērbā.
Blakus stāvēja ārsts un jautāja: Jūs zināt, kas meitai par operāciju? Teicu, ka jā, zinu - nesarežģīta un ne pārāk gara operācija. Ieraugot ārsta sejas izteiksmi, saprtu, ka kaut ko ne tā pateicu..
Nu mammīt, operācija būs sarežģīta un smaga, tas nav nekāds sīkums, jo tiks aizskarts urīnpūslis un nieres. Es sāku raudāt, bet ārsts mani uzrei izveda ārā no palātas un teica, lai nomierinos, meitai esot vajadzīgs mammas smaids, nevis asaras. Es piekritu. Pavadīju savu mazo līdz operācijai, ļāvu asarām vaļu, un man sākās vienkārši histērija.
Ārsts teica, ka operācija ilgs trīs stundas, un pēc tam meita būs reanimācijas nodaļā un man ļaus uz pāris minūtēm pie viņas ieiet, bet pagaidām man esot jābrauc mājās, ko es arī darīju, un zvanījos uz slimnīcu, lai uzzinātu, vai operācija ir galā.
Darīju visu, kā lika ārsts. Pagāja četras stundas, zvanīju, lai uzzinātu par operāciju, man atbildēja, ka tā vēl nav galā, zvanīju daudz reižu, līdz sadzirdēju, ka man saka - tiklīdz operācija beigsies, man piezvanīs un pateiks, ka varu braukt. Operācija ilga sešas ar pusi stundas.
Neaprakstīšu visas slimnīcā pavadītās dienas, tās bija sāpju un skumju pilnas.
Tikos ar ārstu pēc operācijas, pateicos ar vārdiem, uz ko viņš teica... nav vērts man pateikties, jo par rezultātu vēl neko nevaru pateikt, operācija ir veikta pārāk vēlu.. niere diez vai viena būs kārtībā. Bet es neticēju.. (un veltīgi).
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas tika nozīmēta stingra urīna un izdzertā šķidruma kontrole, kā arī diēta. Pagāja gads, braucām uz apsekošanu un rezultāti šokēja.. Niere sāka pieņemties spēkā, tā auga, un viss notika, kā vajag. Urrrā!
Pagāja 6 gadi pēc operācijas un vienā jaukā rītā meita pamodās ar asarām acīs, jo gulta bija slapja. Atkal??? Nevar būt.. Varbūt, ka izdzēra par daudz pirms miega.. bet tādas naktis sāka atkārtoties. Mēnesi ārstēju mājaš un te temperatūra - 40.2 grādi, meitu ar ātrajiem aizveda uz slimnīcu un diagnoze.. Niere žūst, un nekādi nevar līdzēt.
Tas, ko tajā brīdī pārdzīvoju, nav aprakstāms. Reii gadā tagad meita ir slimnīcā ar augstu temperatūru dēļ nierēm, viņa jau vairs nav maza - 13 gadi, autiņbiksītes, saprotams, netiek lietotas. Un zem palaga tiek likts mitrumu necaurlaidīgs autiņš, lai to visu neredzētu māsa.
Nu jau pusgads pagājis, kopš arī otra māsa sāka pamosties slapjā gultā..
Māmiņa Ļena
māmniņ turies.