Atceros ka tad, kad bērni bija pavisam maziņi, kad viņiem mācīju iet uz podiņa, bija kāds laiks, kad naktī cēlos, liku bērnu uz poda, viņš pa miegam pačurāja, un tad ieliku gultiņā atpakaļ. Kopumā ļoti veiksmīgi abiem bērniem iemācīju uz podiņa apmēram divu mēnešu laikā, to pēdējo mēnesi arī pa nakti neliekot pamperi, bet tikai bērnu pieceļot un uzliekot uz poda.
Ja bērns jau ir lielāks, un sen jau māk iet uz poda, bet viņam gadās slapjās naktis – tad gan šitā nedrīkst darīt. Ja viņu guļošu uzliks uz poda, bērns nu nemaz neiemācīsies, ka naktī, ja vajag, jāiet pačurāt. Nežēlīgi gan izklausās, bet ja gribas, lai bērns naktī aiziet uz poda, tad vajag viņu pamodināt.
Parasti jau vecāki ievēro, kad gultas pieslapināšana notiek. Vismaz es esmu ievērojusi, ka ja gulta ir sausa līdz pusnaktij, tad tā būs sausa līdz rītam. Bet, ja gulta ir slapja, tad visticamāk tas ir noticis līdz tai pusnaktij. Ja bērni parasti iet gulēt ap pusdesmitiem, tad ap vienpadsmitiem šad tad esmu pie dēla gultas piegājusi, uzprasījusi, vai viņam nevajag uz tualeti. Ja viņš man atbild, ka vajag, tad modinu augšā un eju līdzi; bet, ja atbild, ka nevajag, tad ļauju gulēt un sapņot tālāk.
Staprcitu, esmu arī ievērojusi, ka tad, ja bērns no rītiem stāsta kādu sliktu sapni redzējis, visticamāk ir slapja arī gulta. Viņš gan nesapņo šķiet bieži, vismaz diezgan reti stāsta kādu sapni, bet to, ka sliktie sapņi nāk ar slapju gultu, to gan esmu ievērojusi.