Māmiņas Annas dienasgrāmata: Man pietrūkst uzmundrinājuma!

Kā es vēlētos, lai man būtu vecāka draudzene, kurai bērns būtu uzveicis šo nelūgto pūķi – enurēzi. Dažreiz tik ļoti pietrūkst uzmundrinājuma, citu pieredzes..

Kā mums iet tagad?

Šobrīd mums tā vidēji skatoties, viena nakts nedēļā ir slapja. Bērns klusi aiznes dry nites uz miskasti, saģērbjas un man ne vārda par to nesaka. Tikai pēc miskastes satura redzu, un nolēmu, ka ja bērns ar to diskrēti tiek galā, tad arī man nevajag no rīta prasīt vai atgādināt, ka ja gadījies, tad jānes uz miskasti. Kaut kā šķiet, ka ne velti viņš klusītēm to visu dara, un noteikti priecāsies, ja es neiejaukšos un ļaušu viņam pašam tikt ar visu galā.

Gribas sajust citu atbalstu, uzklausīt citu pieredzi..

Tik dažreiz tā gribētos dzirdēt – cik ilgi vispār tas var ilgt. Un vai tas, ka slapjo nakšu skaits ir sarucis no 5-6 līdz 1 reizei nedēļā, liecina par to, ka drīz cīņa būs galā?

Bet nav man tādas draudzenes. Tāpēc ceru, ka varūt manas pārdomas, blogi varbūt kādam noderēs, lai vienkārši nomierinātos, un saprastu, ka visu mūžu jau tā nebūs.

Kāpēc par enurēzi nerunā?

Ir jau vēl otrs apstāklis – par enurēzi runā maz. Es gan savām draudzenēm, kurām bērni mazāki, esmu pateikusi, ka mums šāda problēma ir, ar domu, ka ja viņām kādreiz kaut kas tāds būs, tad lai zina, ka var vērsties pie manis un parunāties.

Saprotams, par to nevajag runāt skaļi, bērniem dzirdot, publiskās vietās, bet ar draudzenēm gan to vajag pieminēt, jo ja nu otrai ir tāda pati situācija? Draudzeņu atbalsts ir nenovērtējams. Par citām lietām, par knupīšiem, autiņbiksītēm, klepu vai rotavīrusu jūs taču pazvaniet draudzenei un uzprasiet, vai viņai nav kāda laba recepte vai ieteikums. Enurēze nedrīkst būt tabu tēma. Atbalsts ir ļoti nepieciešams. 

Māmiņa Anna

www.bernuenureze.lv