Dzīve ir kā šūpoles, te augšā te lejā, te mēs lidojam kā septītajās debesīs, te atkal krītam izmisumā, sevišķi, ja jāaizdomājas, cik nesakārtotā valstī dzīvojam. Tā vienkārši ir. Vismaz emocionāliem cilvēkiem noteikti. Būtu interesanti uzzināt, vai tiešām ir kāds cilvēks, kas savas emocijas tā spēj kontrolēt, ka nemaz nezina šos galējos stāvokļus – neprātīgu prieku un laimes sajūtu un šausmīgas bēdas, pārdzīvojumus.
Var būt uzlabojumi, un tad - kritiens atpakaļ..
Par dzīvi kopumā daudz sanāk domāt bērna enurēzes sakarā. Jo kā jau ārsts mūs brīdināja, var būt uzlabojumi un tad kritiens atpakaļ. Kā šūpolēs – te augšā, te lejā. Cik ilgi tā, to nepateiks neviens. Enurēze ir kā šūpoles un tāpēc panikā krist, kad laižamies lejā nevajag, ziniet taču – šūpoles pēc tam celsies augšup. Un iespējams, tās celsies augšup ātrāk, ja nestresosim un ļausimies plūsmai.
Ko iesaka homeopāts?
Sekojot homeopātu ieteikumam, vairāk domāt nevis par bērna problēmu, šo enurēzi, bet gan vairāk par savām... nu jā... problēmām, ja tā var teikt, bet precīzāk būtu – emocionālo pašsajūtu. Vecāki ir tie, kas ar savām emocijām nosaka gaisotni mājās un bērni tikai uz to reaģē. Ja bērniem ir kādas saslimšanas, pirmais ar ko jāsāk – jāpārdomā sava dzīve un sava uzvedība, attiecības ar tuvajiem, vai tajās viss ir kārtībā, vai netiek iekšā krātas kādas emocijas, kas nospiež un draud kādu reizi nākt āra pa visām spraugām uzpsridzinot ārējo miera stāvokli.
Iekšā ir jāvalda mieram un harmonijai. Bet šīs lietas nevar valdīt, ja ir stress un satraukums. Iedzeram vakara tēju, ko nomierinošu, piemēram, melisu, sakārtojam domas un atceramies, ka katrs pats sev mēs esam vissvarīgākie, un sava iekšējā tīrība ir jāuztur vispirms, tikai pēc tam domājot par citiem.
Dzīve ir kā šūpoles, un šūpoties var taču arī smaidot! Tāpēc šodien es apņemos vairs nestresot par enurēzi, bet vairāk piedomāt pie savas labsajūtas.
Māmiņa Anna