Mācīties būt par mammu

Sveiki!

Tā nu sagadījies, ka Māmiņu kluba aicinājums rakstīt sakritis ar krīzes laiku mūsu ģimenē. Saprotu, ka ir laiks rakstīt. :)

Šobrīd attopamies situācijā no kuras nevar izvairīties. No vienas puses mēs ļoti cenšamies būt labi pret saviem bērniem. Bet jāatcerās, ka mēs ikviens to darām pēc sava redzējuma. No otras puses ir prasības, kuras mums uzliek sabiedrība. Tās ir augstas, maigi izsakoties, un man pat šķiet, ka sabiedrība pārāk daudz jaucās ģimenes dzīvē. Vēl no citas puses ir tas, kā vajadzētu audzināt bērnus. Tas ir tas ideāls, uz kuru tiekties. Bet, tie gudri ļaudis, kuri zinot, kā bērni ir jāaudzina, nepasaka ko tieši tad darīt. Ko darīt, ja vecākais bērns sit jaunāko, bet es tajā brīdī gatavoju pusdienas (jo man taču arī ir jādod veselīgs ēdiens)? Pieļauju, ka vēl kāds šo lasot varētu justies līdzīgi.

Kopš vasaras vidus esam "iesprūduši" tādā stāvoklī, ka netieku galā ne ar bērniem, ne ar sevi, īpaši brīžos, kad netieku galā ar bērniem. Biju pasākusi kliegt, jo runāšana un skaidrošana vienkārši nestrādāja. Sajūta, ka bērni vispār nedzird. Katru vakaru gāju gulēt ar sirdsapziņas pārmetumiem, ilgi nevarēju aizmigt. Sapratu, ka kaut kas ir jādara, jo es vairs nespēju. Darīt gan sāku tikai pēc tam, kad kārtējā strīda laikā, neizturot, zvanīju uz krīžu centra Skalbes tālruni. Ikvienam iesaku nebaidīties no iespējamā nosodījuma un zvanīt, runāt ar kādu, kas nav dzīvesbiedrs, meklēt palīdzību. Ko man šis zvans deva? Nelielu gaismas stariņu raudāšanas un pārdzīvojumu pilnajā ikdienā. :) Sāku par to visu domāt no malas un lasīt. Atkal esmu ķērusies pie bērnu audzināšanas grāmatām. Gluži kā tad, kad gaidījām piedzimstam vecāko bērnu. :)

Saprotu, ka sākums ir mums ir labs. Nu jau nedēļu mūsu mājās ir relatīvs miers. Galvenais, nekliedzu es. Vēl svarīgāk, vakaros eju gulēt mierīga.