Lielais Īgņa

Lielais Īgņa

28. Mar 09:18 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Meldra Gailāne

Ezēns Pukšķētājs īgņojās jau vairākas dienas.  Nekas viņam nebija labi – viss pinās pa kājām un krita laukā no rokām. Neviens neprata izdarīt pa prātam un šķita, ka visiem par ezēnu ir vienalga. Pēc kārtējām domstarpībām ar savējiem ezēns ieslēdzās savā istabā, iekrita savā gultā un sāka raudāt. Brīdi pašņukstējis, viņš pēkšņi izdzirdēja, ka pa viņa istabu vēl kāds rosās. Tas Kāds bija visai priecīgā noskaņojumā un dungoja dziesmiņu:

-       Esmu lielais Īgņa, jā! Man patīk bērni pūcīgi….

Pukšķētājs rimās raudāt un pašķielēja caur pirkstu starpu, kas tad notiek? Pa istabu lēkāja kāds mazs vīriņš ar maziem smailiem radziņiem un garu,  garu asti.

-            Kas tu tāds esi? Ko tu dari manā istabā? – ezēns pikti uzsauca vīriņam. Tomēr, šķiet, ka vīriņš neko nedzirdēja. Tas joprojām virpuļoja pa istabu un dungoja savu dziesmiņu:

-            Es esmu lielais Īgņa, jā! Man patīk bērni pūcīgi, man patīk bērni rūcīgi!

-            Labi, labi, neatbildi! Tikai tad pazūdi no manas istabas! – ezēns Pukšķētājs piktojās.

-            Nepazudīšu vis! – vīriņš atsmēja pretī. – Man te ļoti patīk un tu pats mani piesauci!

-            Es nevienu nesaucu! – ezēns protestēja un aizvien vairāk ieritinājās savās adatās.

-            Kā tad ne? Jau trešo dienu tu mani sauc! – vīriņš aizvirpuļoja vēl vienu apli ap istabu.

-            Nesaucu vis! – Pukšķētājs palika aizvien dusmīgāks. – Un kas tu par lielo Īgņu, ja esi knapi sprīža garumā!

-            Bet tu paīgņojies un padusmojies vēl! Tad es paaugšos! – vīriņš atteica un turpināja dungot savu dziesmiņu.

Tiešām! Vīriņš bija kļuvis mazliet lielāks. Un, jo ezēns vairāk piktojās, jo vīriņš auga lielāks. Drīz vien no mazā ņiprā vīriņa bija izaudzis liels tēvainis ar gariem smailiem ragiem un vēl garāku asti. Pukšķētājs pamatīgi nobijās, jo nu vīriņš vairs neizskatījās tik rotaļīgs kā iepriekš, un arī dejot tas bija pārstājis. Lielais Īgņa apsēdās uz ezēna gultas malas un teica:

-            Padusmojies vēl mazliet. Tad es varēšu paņemt tevi sev līdz!

-            Uz kurieni? – Pukšķētājs nobijās. – Es nekur negribu iet!

-            Uz manu karaļvalsti! – Īgņa teica un stiepa rokas pretī ezēnam. – Redzēsi, tev tur būs jautri. Tur ir ļoti daudz tādu pūcīgu un dusmīgu bērnu kā tu. Tev tur būs ko darīt.

-            Mikij! – ezēns iesaucās un ieritinājās savā  adatu kamolā cieši jo cieši. Īgņa, viņu gribēdams satvert, tikai sadūra rokas un nu sāka īgņoties pats.

-            Vai tu mani sauci? – lācēns Mikijs ielūkojās ezēna Pukšķētāja istabā.

-            Jā, palīdzi man tikt galā ar lielo Īgņu! – ezēns izritinājās no sava adatu kažoka.

-            Ir nelāgi. – atzina lācēns, kad bija sapratis, kas pie Pukšķētāja notiek. – Lieta tāda, ka ar Īgņu galā tikt vari tikai tu pats. Tev ir jāpārstāj par visu pūcēties un dusmoties, un tad Īgņa aizmuks prom.

-            Kā lai es pārstāju dusmoties, ja jūs neviens mani nemīlat! Tikai visu laiku – izdari, ezēn, lūdzu to un izdari šo! – ezēns piktojās un atkal ierāvās savā adatu kažociņā. Īgņa pa to laiku pabīdījās viņam vēl tuvāk.

-            Ai, nē, ezēn! – Mikijs tiešām bija satraukts. - Ja tu turpināsi piktoties, tevi tiešām Īgņa aiznesīs prom, un ko mēs tad darīsim bez tevis?

-            Jums tiešām manis pietrūks? – ezēns mazliet cerīgi izbāza galvu no adatu kamola.

-            Protams! – Mikijs apstiprināja un uzmanīgi apskāva Pukšķētāju. Viņš mazliet sadūrās uz ezēna adatām, tomēr pacieta to, jo draugu vajadzēja izglābt no lielā Īgņas.

Ezēns pamazām kļuva priecīgāks un sakļāva savas adatas, lai nesavainotu Mikiju vēl vairāk. Tā viņi abi brīdi sēdēja apskāvušies un sajuzdami, ka ir svarīgi viens otram. Kad abi draugi palūkojās uz istabu, lielais Īgņa jau bija pazudis, kā gaisā izkūpējis un nekad nebijis.