Kas aktuāls bērndārznieku sarunās? Viss par un ap tualetes tēmu!

Mūsu dēls sasniedzis 5 gadu vecumu. Un tas ir tas vecums, kad interesants šķiet viss, kas zemāks par jostasvietu. Tiesa, ne tādā ziņā, ka tiek vaicāts, kāpēc puisīši ir tādi, bet meitenītes savādākas, bet gan katrā teikumā iepīta kaku un čurāšanas tēma.

Jāteic gan, ka mūsu dēls līdz šim vismaz mājās no šādām sarunām spējis distancēties, jo saprot, ka mums tas nešķiet smieklīgi. Acīmredzot, arī bērnudārzā ar šādām sarunām neaizraujas, taču, kad dzirdu runājam citus grupiņas bērnus, mati saslienas stāvus gaisā. Piemēram, aizejot brālim pakaļ uz bērnudārzu, kāds no dēla grupiņas puikām vēsā mierā var parādīt uz mazo Fejiņu un teikt: “Re, kāda kakiņa!” Un tālāk jau smieties par savu it kā joku vēderu turēdams. Šeit izceļas tieši viens puika, kurš laikam nespēj pateikt nevienu teikumu bez šo tēmu iepīšanas sarunā. Aizrādīt? Hm, domāju, ka svešam bērnam aizrādīt nebūtu īsti korekti, savukārt, redzot, ka pat viņa mamma un tētis netiek ar savu dēlu galā, saprotu, ka man tad pavisam noteikti nevajadzētu iejaukties.

Dažkārt ir gadījies kopā ar šo ģimeni vienlaikus kopā doties mājās no bērnudārza. Un tad es ar šausmām pie sevis skatos, kā bērns saviem vecākiem uzliek mīksto, nepakļaujoties pat tēva aizrādījumiem, ka tā runāt nav labi, un arī bakstīt mazo Fejiņu nedrīkst. Ko dara šis bērns? Dzirdot, ka viņam kāds aizrāda, uzvelkas un trako vēl vairāk. Tad uz ielas visi tiek nosaukti par kakām un čurām. Loģiski, ka tas pašam šķiet jautri.

Ar savu dēlu esam pārrunājuši, ka čuru un kaku tēma nav nekas smieklīgs un par to publiski nerunā. Kā arī nedrīkst citus saukt šādos vāros. Pagaidām dēls pie tā pieturās un vismaz mums dzirdot šādas frāzes nav izteicis. No audzinātājas saprotu, ka arī grupiņā ar to nav bijušas problēmas. Huuuu, pagaidām varu uzelpot, ka man ir saprātīgs bērns un atliek vien cerēt, ka viņš nepakļausies citu spiedienam, neaizejot viņu pavadā un nesākot apsaukāties.

Ar prātu apzinos, ka mazajam cilvēkbērnam jāiziet arī šim vecuma posmam, kad šīs tēmas šķiet jautras un smieklīgas, bet, manuprāt, arī šeit jābūt kādai robežai. Tāpat kā savdabīgi šķiet citu puišeļu vēlme mesties manam dēlam ap kaklu un viņu bučot un bučot. Neskatoties uz mana dēla iebildumiem, viņš aizvien kļūst par bučošanas objektu. Sāku domāt, ka varbūt citiem vienkārši pietrūkst vecāku uzmanības, tāpēc tā tiek meklēta savu grupiņas biedru vidū?

Starp citu, runājot par uzmanības trūkumu, redzams, ka tas mūsdienu bērniem ir ļoti izteikts. Vecāki ir aizņemti, daudz strādā, maz ir mājās kopā ar bērnu, un, ja ir, tad pazūd glaudāmtelefonu pasaulē, tāpēc laika bērnam nav. Taču mīlestību gribās. Tad nu tā tiek meklēta dārziņā pie audzinātājām un citiem bērniem, metoties tos bučot un apskaut kaut 10 reizes dienā.

P.S. Vakar, pārnākot mājās no bērnudārza, dēls pikts stāstīja, ka Lauris viņu atkal visu laiku gribējis bučot, bet viņam tas nepatīk. Hmmm, būs jārunā ar audzinātājām vai Laura vecākiem.