Izlaidība vai enurēze?

Esam saņēmuši māmiņas stāstu par enurēzi, kas sākās laikā, kad dēliņš sāka apmeklēt bērnudārzu.

"Kad manam dēlam bija 1g.8mēn., viņš sāka apmeklēt dārziņu. Gribas domāt, ka viņš ar to tika galā diez gan labi, jo cik biju dzirdējusi no citām mammām, tad ir bijuši daudz smagāki gadījumi. Ap šo laiku arī sākās podiņmācību, kuru viņš lēnām, bet sāka apgūt.

Tā kā šis bija pagaidu dārziņš, jo tajā, kurā bijām pieteikuši varēja sākt iet ar jūliju, bet man aprīlī bija jāsāk jau strādāt, tad pēc trīs mēnešiem sākām iet īstajā BD, nu jau 2 gadus vecss.

Protams, mazajam cilvēciņam bija atkal cita pasaule, cita vide, bet pielāgojās un it kā nebija nekādu problēmu. Gāja uz podiņu, autiņus vairs nevajadzēja, diendusu nogulēja ar sausu gultiņu. Arī mājās pa naktīm nebija nekādu problēmu. Ap novembri/decembri sākās neregulāras antipātijas pret dārziņu, ka negribot iet, vēlas palikt mājās, vajag mammu, tēti, omi - piesauca visus "svētos", lai tik nebūtu jāiet. Uzskatīju tos par viņa untumiem un parastu negribēšanu apmeklēt dārziņu, skaidroju, ka visi bērni iet un citi neraud, mammai un tētim ir darbs un ka vakarā atkal mājās visi būsim kopā.

Bet jau janvārī šī negribēšana iet uz dārziņu bija histēriska un katru rītu tecēja asaru jūras gan viņam, kurš ieķēries man kājā lūdzās lai viņu neatstāj, gan man - jo ir jābrauc uz darbu un nezināju vai drīkstu viņam padoties - varbūt tas ir tikai niķis.

Runāju ar audzinātājām, bet skaidru ziņu nebija, visas tik raustīja plecus, stāstīja, ka nekādu problēmu nav. Biju līdz prāta sajukumam, darbā mieru nevarēju atrast, jo likās, ka esmu slikta mamma, ka atstāju savu bērnu tādā stāvoklī.. 

Par spīti tam, ka bērnam acīmredzami bija nomākts garastāvoklis, viņam nebija slapināšanas problēmas. Ar podiņa lietošanu viss bija ok. No dārziņa līdz mājām bija 5 min.brauciens, kurā viņš parasti bija jau aizmidzis, pat mājās esot uzēda un devās gulēt, bija apātisks.

Februārī bija iespēja pārvākties uz piepilsētu, tikam pie sava dzīvoklīša, dēlam bija 2,5 gadi un iekārtojām viņu skolā, kur biju nomācījusies 9 gadus, pirmsskolas 3 gadīgo grupiņā. Audzinātājas man iepatikās jau no paša sākuma. Jau ar otro apmeklējuma dienu dēls ar prieku un patiku devās uz dārziņu jeb kā viņš jau lielījās, ka ejot skolā nevis dārziņā. Skola bija blakus mājām. Viss likās tik lieliski, domāju nu varēšu uzelpot, bet pēc divām nedēļām sākās tas, ka dēls slapināja gultā diendusas laikā. Nedēļa bija jāsāk ar to, ka vesels maisiņš ar maiņas drēbēm bija jāieliek skapītī lai ir ko mainīt. 

Jautāju audzinātājām kādēļ tā, jo pilsētas dārziņā problēmu nebija šajā jautājumā un te viņš nāk ar prieku - mani mierināja, ka tā varētu būt, jo viņam ir pārejas laiks, iekšējais stress utt. No šī dārziņa viņš nāca mājās enerģijas pilns, no noguruma un apātijas nebija ne vēsts.

Runāju ar dēlu, jautāju kā iet "skolā", vai neviens nedara pāri, vai viņam patīk un vai vss ir labi u.tml., uz ko viņš man atbildēja, ka viņam skolā patīk un viņš grib iet uz skolu un nav nekādu problēmu, audzinātājas ir mīļas utt.

Gaidīju, kad pāries šis pārejas posms un atklal viss būs labi. Bet diemžēl tas viss ieilga un ne tikai. Slapināšana sākās arī mājās pa nakti un arī brīvdienās mājās guļot diendusu.

Gājām pie ārsta, taisījām analīzes, konsultējāmies un visu ko,bet problēmu nav. Nu jau gadu kā dzīvojam piepilsētā un apmeklējam šo dārziņu, bet nekas nav mainījies.

Nopirkām autiņbiksītes uz nakti ko vilkt lai nav slapja gulta, bet tās viņš kategoriski atteicās vilkt, sakot ka viņš jau ir liels un tie domāti bēbīšiem. Solījās, ka gultā nečurās. Sarunājām, ka ja tomēr gadīsies, tad būs jāvelk autiņbiksītes.

Notika brīnums - bērns veselu mēnesi naktis gulēja sausas un arī diendusas skolā bija ok. Lielījās gan pēc nakts, gan skolas, ka viņš neesot neko piečurājis. Nodomāju, ka nu jau 3,5 vecs, viss ir kārtībā un šī problēma ir atkritusi. Lasīju info par bērniem ar enurēzi, centos lai vakari ir mierīgi, nav nekādi stresi, ierobežoju dzeršanu pirms miega, jo vispār viņš ir no bērniem, kas var pa dienu 2-3L ar šķidrumu izdzert, kaut vai tas ir tīrs ūdens. 

Pēc mēnesi viss bija kā ar roku noņemts un sākās atkal slapināšana gan dārziņā, gan mājās. Kaunu vai neērtību viņš par to nejūt, autiņbiksītes viņš atsakās lietot. 

Plus vēl tam visam ir sākušās uzvedības problēmas, neklausība aug augumā, runāšana neiedarbojas, viņš vai nu aiztaisa ausis vai vispār tā arī pasaka, ka negrib mani dzirdēt un runāt, ja runa ir par audzināšanas jautājumiem. Parastās bērnu šantāžas nelīdz, piem, ja slikti uzvedīsies, tad neņemsim līdzi, utt. Viņš ļoti plēš mantas, man pat audzinātājas sūdzējas, ka jaunās mantas tiekot saplēstas. Mājās kad teicu, ja viņš tā darīs, tad atdošu mantas citiem bērniem, kuri neplēsīs vai kuriem vispār tādas nav, mierīgi piekrīt. Pat neprotestēja, kad sakrāmēju jau maisā un nesu pa durvīm ārā (lai viņš nedomā ka mamma tikai joko).

Par uzvedības problēmām es varētu otru tādu pašu rakstu uzrakstīt, bet tas jau būs cits stāsts un cita tēma...