18.04 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Jau sākumā teikšu, ka mammas ar vājākiem nerviem turpinājumu lai labāk nelasa. Tāpat kā tās, kuras uzskata, ka bērnam nav vieta bērnudārzā, vismaz ne jaunākam par 3 gadiem. Šis nebūs rožains stāsts par to, cik forši Fejiņa iejutās bērnudārzā jau pirmajās dienās, cik laimīga un priecīga no rītiem skrēja uz dārziņu, nespējot vien sagaidīt, kad mamma dosies uz darbu, lai varētu sākt dauzīties ar citiem bērniem.
Ir pagājuši nedēļa kopš dienas, kad Fejiņa uzsākas savas bērnudārza gaitas. Ja pirmās divas dienas bija salīdzinoši vieglas, tad ceturtdiena un piektdiena bija īsta elle zemes virsū. Bērns no rīta jau negribēja ģērbties. Lai gan pamodās smaidīga un priecīga, saprotot, ka jāģērbjas, ka kaut kur dosimies, Fejiņa sāka raut sev nost drēbes, kliedzot “Mamma, nē, mamma, nē!” Es varbūt esmu nežēlīga un skarba mamma, taču nepadevos vājumam un uz bērnudārzu devāmies par spīti kliegšanai, histērijām. Stingri turējos, jo man vienkārši nebija variantu – man taču jādodas uz darbu. Es nevaru piezvanīt vadībai un teikt, ka šodien diemžēl nebūšu, jo bērns negrib iet uz bērnudārzu. Iedodot mazajam velnēnam mazo pirkstiņu, jau nākamajā dienā mācība būs rokā, jo būs pieredze, ka tad, kad vairāk kliegs, mamma apžēlosies un dosies mājās.
Lai gan ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš dēlu vedu pirmo reizi uz bērnudārzu, vienīgais, ko atceros, ir tas, ka tas izdevās vieglāk. Jau pirmajā nedēļā pamazām likām klāt stundiņu pa stundiņai, un jau pavisam drīz varēju strādāt pilnu darba dienu. Fejiņa, lai gan grūtniecība ar viņu bija nesalīdzināmi mierīgāka, harmoniskāka, no dabas ir daudz histēriskāka, nervozāka. Tieši tāpēc arī iedzīvošanās bērnudārzā ir daudz, daudz grūtāka.
Punkts uz “i” sāgai ar bērnudārzu bija sestdien, kad visi no rīta bijām izgulējušies un ģērbāmies, lai dotos laukā, Fejiņa, attopoties, ka tūliņās tiks novilkta pidžama un viņai tiks ģērbtas citas drēbes, metās uz zemes, kļuva ļengana, histēriski raudāja, nebija nomierināma.
Omītēm, kuras tincina, kā gan mazbērns iejuties dārziņā, par pirmo nedēļu un histērijām neko nestāstu. Kāpēc? Jo viņām ir uzskats, ka bērniņš ir vēl pārāk mazs, lai laistu dārziņā. Bet kādas ir alternatīvas? Auklīte? Fejiņai jau tūliņ būs 2 gadi, tāpēc domājams, ka pirmā nedēļa vēl nav nekāds rādītājs par to, ka bērns nav piemērots bērnudārzam un nespēj tajā adaptēties. Arī es pirmajā darba nedēļā jūtos kā izmesta no laivas. Visam savs laiks.
Lai būtu mierīgāk, Fejiņai dodu Bahu ziedu cukurgraudiņus, ticot, ka tie palīdzēs, jo līdz šim tie nekad nav pievīluši.
Kā Tavi mazie iejutās bērnudārzā?
Es dēliņu palaidu 1g 7m vecumā. Sākums bija grūts, vedu tik uz 2h. Bet ļoti ātri izveidojās respekts pret audzinātāju. Ja no rītdiem vēl bija asaras, ātri pratis nomierināties, īpaši patika laukā. Aptuveni pēc nedēļas sāka likt uz diendusu, arī sākumā negāja gludi, ar grūtībām iemiga un pēc 30min augšā, sauca mani no darba. Tikko kā bija iejuties, audzinātāja gāna atvaļinājumā un gājām uz dežūrgrupu citās telpās. Tur tikai 1 rītu pačīkstēja, toties gulēja perfekti no pirmās dienas un tieši tur sāka gulēt bez knupja. Tagad no pagājušās nedēļas ejam valsts dārziņā, kur vispār nav problēmu. Visam ir jānobriest, un fakts paliek fakts, ka bērns tomēr pazīst savus vecākus un pie izdevības spēlēs uz jūtām. Paraudās, sapratīs, ka nebūs nekādas atlaides un vēlāk jau noteikti ies grupiņā ar smaidu😉 Ceru, ka jums ātri izdosies iejusties
Bērni ir dažādi, bet izskatās, ka šis bērnudārzā nejūtas labi. Liekas, ka labāks risinājums būtu aukle. Pie tam Tu jau nezini kā uzvedas aiz durvīm bērnudārza auklītes. Reizēm viņu attieksme nemaz nav tik pozitīva. Arī grupā bērni ir dažādi, var gadīties ne tik labs kolektīvs. Ja nevar aukli, varbūt kāds mazdārziņš ir labāks variants.
Mums te lielaja grupa gandriz vai 5gadnieks histeriski kliedz. Ja,esmu mamma,kura uzskata,ka bernu darzs ir mocibas un tada stila tik maziem.
Bērni ir dažādi. Jā, jā pat vienā ģimenē auguši. Mana jaunkundze uz bērnudārzu aizskrēja palēgdamās un lēja asaras, ja gadījās apslimt (kas notika ārkārtīgi reti). Viņai vienmēr ir patikusi kompānija un darbošanās - ko gan vairāk vajag? B/d palaidu gads un 7 mēnešu vecumā,
Toties ar otro gāja līdzīgi kā tavai Fejiņai. Puikam baru apkārt nevajadzēja un nevajag joprojām, bars viņu nogurdina (nu jau skolnieks, lēnām paliek veiglāk), Radošās darbošanās interesēja labprāt, bet ne barā un tikai tās kas savā gaumē. Apzinos, ka šim bērnam iespējams vislabākais būtu bijis b/d vispār izlaist un pat skolai sagatavoties vedod tika uz nodarbībām. Puiks b'/d gaitas uzsāka 2 gadu 4 mēnešu vecumā. Samierinājās apmēram pāris mēnešu laikā. Emocionāli grūti gan man, gan bērnam.
Kā teica ļoti daudz pieredzējuši bērnudārza vadītāja, sākumā lielākoties visi bērni ir priecīgi, pēc tam saprot kā tā būs ikdiena, protestē, pēc tam samierinās, jo saprot, ka protesti neko nemainīs.
Tas, kas var palīdzēt gan tev, gan mazulei - bērnu uz bd lai ved tētis. Viņi pārsvarā ir emocionāli mierīgāki un pārliecinātāki, līdz ar to bērns b/d nonāk emocionāli līdzsvarotāks un lielākajā daļā gadījumu arī atvadīties bērnam ir vieglāk no tēta nekā no mammas. Daudz runāt un stāstīt par to, ka tev darbiņš, un meitai darbiņš ir b/d. Un vakaros velti laiku bērnam - ja vajag kaut auklē visu vakaru.