Es nebaidos lepoties ar saviem bērniem

Latvieši ir varen pieticīga tauta. Mums ir jau no mazām dienām iedzīts asinīs, ka par saviem sasniegumiem jāklusē, savu laimi jāslēpj zem deķa, lai tikai kāds to nenoskaustu. Kamēr citi ar vērienu lepojas par katru mazāko sasniegumu, mēs, pieticīgie, klusējam, jo ja nu kāds uzliek ļaunu aci utt.

Cenšos no pieticīguma, kas ielikts šūpulī, atbrīvoties, bet kas Tev dos, ja pat pašas vīramāte par to atgādina katru mīļu brīdi. Nesen mums ar vīramāti bija saruna, kurā lepojos ar sava bērna sasniegumiem, spējām. Tā vietā, lai priecātos par savu mazbērnu, vīramāte man vien noteica: “Meitiņ, kuš, tikai par to nevienam nestāsti, ka kādam nenoskauž!” Jūs nopietni? Varbūt man savu bērnu ieslēgt skapī un turēt viņu tajā līdz pilngadībai? Jo ja nu kādam noskauž viņa spējas, smukums, panākumi. Pilnīgs absurds.

Piekrītu gan, ka no vienas galējības nevajag iekrist pretējā, katru dienu publicējo sociālajos tīklos neskaitāmas fotogrāfijas ar saviem bērniem, taču visu saprāta robežās gan. Es esmu patiesi priecīga, ka mana meita ir spējīga, gudra un atjautīga, tāpēc labprāt par to stāstu arī citiem. Varētu teikt, ka tas ir no sērijas “kurš gan sunim asti cels, ja ne pats”, taču kāpēc gan nē? Es nelieku sociālajos tīklos bērnu bildes, par kurām bērni mani pēc tam ienīdīs vai pārmetīs, tāpat arī nestāstu citiem par situācijām, kurās bērniem gadījušās kādi neveikli notikumi, par kuriem viņi paši nelepojas. Taču kāpēc nedrīkstētu lepoties ar to, ka bērns, piemēram, uzvarējis zīmējumu konkursā, jo viņam gluži vienkārši ir talants? Kāpēc es nedrīkstētu priecāties un citiem stāstīt, ka bērnudārza ludziņā meitai iedalīta galvenā loma? Acīmredzot, arī audzinātājas novērtē, ka viņa ir droša, talantīga un spējīga.

Ja visus bērnu panākumus turētu milzīgā noslēpumā un ar saviem priekiem nedalītos pat ar pārējiem ģimenes locekļiem, man būtu bail trāpīt otrā grāvī, kurā bērnībā nonācu es pati. Proti, vecāki man īpaši neveltīja uzslavas par panākumiem un paveikto, tāpēc man visus bērnības gadus šķita, ka es netieku pamanīta, netieku novērtēta, tātad, esmu slikti mācījusies, slikti uzstājusies utt. Es tiešām negribu, lai mani bērni dabūtu “izbaudīt” manas sāpīgās bērnības kurpes. Tāpēc es vēlos, lai abi mani bērni redz, ka es lepojos. Jo man viņi ir visgudrākie, spējīgākie, skaistākie un foršākie (nepārspīlējot).