Dumpīgais piecgadnieks, kurš piedraud mammai

Laiks kopā ar bērniem vienmēr ir svētīga lieta, taču dažkārt tā var būt par daudz.

Pagājušo nedēļu pavadīju mājās kopā ar abiem bērniem, jo vecākais bija saķēris klepus, iesnu vīrusu, tāpēc nebija divu domu, ka apslimis uz bērnudārzu nevar doties. Pirmā diena mums bija izcili forša, nākamā – jau draņķīgāka, trešā – uhhh, ceturtā – bļāviens, nu, kad viņš beidzot būs vesels!, piektdiena – viss, es mirstu, vairāk nevaram viens otru izturēt!

Tagad, kad rakstu šīs rindas, ir piektdiena, mazā Fejiņa ar lielu kliegšanu beidzot ir aizmigusi, bet es, pēc sagatavotām vakariņām, uzpucēta dzīvokļa, esmu bezspēkā atslīgusi uz dīvāna. Bezspēks ne jau ikdienas darbiņu dēļ, bet gan dēļ cīņas ar spītīgu piecgadnieku, kurā var atmosties īsts dēmons.

Loģiski, ka brīdī, kad dēlam ir vēlme skatīties multenes, viņš var kļūt par vispūkaināko eņģelīti, bet, ja kaut kas tiek noliegts, atliek vien gatavoties vājprātam. Tik traka kā šodiena, šķiet, mums vēl nekad nav bijusi kopā. Daļēji to norakstu uz to, ka visa nedēļa pavadīta praktiski četrās sienās, kustīgais bērns nav varējis izskrieties, izlikt savu enerģiju, un nu tās ir tik, daudz, ka viņš pats vairs īsti nezina, kur to likt. Tad nu ir tā, kā ir. Kā? Aptuveni šādi!

Esmu TV pulti nolikusi uz augstākiem plauktiem, lai dēls pats nespētu tai tikt klāt un bez atļaujas ieslēgt TV, tāpēc sākas histērija, ka tad, ja neļaus skatīties multenes, viņš speciāli trokšņošot, slēgšot skaļākās mantas. Lieki teikt, ka no lielās klaigāšanas sāk uzvilkties arī Fejiņa, kura visu dienu tik tramīga, ka ir gatava dzīvoties uz rokām vien. Kas seko tālāk? Vieni draudi pēc otriem! Piemēram, man tiek piedraudēts, ka viņš iešot dzīvot pie kaimiņiem. Nu, labi, teicu, ka var sākt kārtot somas ar savām mantām, es viņu pavadīšu līdz kaimiņu durvīm. Saprastis, ka tas neies krastā, tiek piedraudēts, ka tiks saplēsti mani žurnāli, no sienas noplēsīšot plakātus un vispār – metīšot man ar spilveni.

Šajā mirklī, kad uz rokas ir viens satraucies mazulis, bet blakus pie zemes cērt kāju un kliedz viens dumpīgs piecgadnieks, ir tik grūti sevi savaldīt, nepacelt roku un nesākt kliegt. Mammas nervu pārbaude.

Gluži loģiski, ka multenes ir svarīga lieta, tāpēc dēls meklē visus iespējamos draudus un līdzekļus, kuri varētu uz mani iedarboties. Šeit nelīdz pat manis teiktais, ka TV varētu skatīties, ja būtu mierīgs, paklausīgs un nedraudētu.

Bet tad sekoja karstākais moments. Dauzot kājas pret grīdu, vienā momentā mans niknais piecgadnieks man iespēra. Ja būtu to redzējis vīrs, dēlam noteikti klātos plāni. Mana rīcība bija vien aiztriekšana uz savu istabu, kur niknais pūķis turpināja kliegt un draudēt. Bet tad viss pieklusa.

Sēžot viesistabā jau nodomāju, ka varbūt no lielās kliegšanas puika ir aizmidzis, bet nē... pēc brīža nāk mans piecgadnieks ar smaidu sejā un kautrīgi saka – piedod. Pats smejas par savu uzvedību un trakošanu.

Patiesībā jau tāda ārdīšanās un draudēšana šķiet tik smieklīga, bet tas prasa arī nervu izturību. Piedevām, apzinos, ka viņam tas viss ir nopietni. Viņš grib, lai mammai sāp, jo viņam ir sirdssāpes par noliegumu skatīties TV.

Mammīt, saturies. Ja šāds dumpinieks Tev ir jau 5 gados, kas būs tajos trakajos tīņa gadiņos. Tad noteikti staigāšu ar baltu, sirmu galvu.