Būt mammai nevis pedagogam.

Būt mammai nevis pedagogam.

20. Mar 12:14 Laine Pāruma Laine Pāruma

Strādājot par pedagogu , man ir bijusi lieliska iespēja iepazīt un redzēt dažādus audzināšanas stilus, dažādas vērtību skalas ģimenēs. Mans darbs man ir pavēris lielisku iespēju izvērtēt kādas lietas es gribu iemācīt savam bērnam kā MAMMA nevis kā pedagogs. Man ir ļoti būtiski veidojot sava bērna personību un redzējumu uz pasauli savu profesiju nolikt maliņā un būt MAMMAI, kas veido mūsu ģimenes vērtības, nevis būt pedagogam, jo pedagoga uzdevums ir mācīt mācību priekšmetu saturu un tikai papildināt un nostiprināt ģimenēs ieaudzinātās vērtības. 

Šajā rakstā es uzskaitīšu tās lietas, kas ,manuprāt,ir svarīgi vispirms iemācīties ģimenē nevis kādā no izglītības iestādēm. Protams katru no uzskaitītajām lietām izglītības iestāde var veicināt un pilnveidot, bet nevis mācīt bērnam pilnībā no nulles. Pirmos iespaidus par pasauli un lietu kārtību tajā bērns tomēr gūst no ģimenes nevis no izglītības iestādes kurā viņš nonāk. un mūs kā vecāku uzdevums ir radīt motivējošu vidi, kurā bērns var apgūt dažādas vērtības. 

* Tavas emocijas ir labas un vajag tām ļauties.  Ir svarīgi bērnam neatkarīgi no dzimuma saprast dažādu emociju nozīmi un to izpausmes veidus. Bērnam ir jāiemācās, kurās no dzīves situācijām kāda no emocijām ir jāizpauž. Bērnam ir svarīgi iemācīties kā viņš bez pieaugušo palīdzības var tikt galā gan ar savām dusmām, gan ar savām bailēm, gan prieku, gan sajūsmu. 

 

*Nebaidies paust savu viedokli. Mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz cilvēku, kas baidās izteikt savu viedokli, idejas, domas, jo baidās par to, ka citi viņu idejas nopels, ar savu viedokli kādu aizvainos vai nebūs pietiekami labi kādu acīs tikai dēļ sava viedokļa. Es gribu, lai mani bērni nebaidītos izteikt, ko domā par norisēm pasaulē, par savām emocijām, izteikt savu kritiku un domas. Es gribu  bērniem iemācīt savu viedokli izteikt brīžos, kad tas ir nepieciešams nevis jebkurā vietā un laikā. 

 

*Esi atbildīgs par vārdiem ko pasaki. Vārdiem, ko mēs izsakām, ir milzu spēks. Izteiktos vārdus nekad vairs atpakaļ nevarēsim paņemt. Vārdi var gan ievainot, gan iepriecināt. Es ticu tam, ka mēs katrs varam padarīt pasauli kaut par milimetru gaišāku, ja vien piedomājam pie tā ko sakām un esam atbildīgi par to, ko pasakām un izprotam savu izteikto vārdu nozīmi. Protams, ne vienmēr vajag teikt tikai labās un jaukās lietas, nedzīvojam tomēr konfekšu zemē. Bet ikreiz, kad izsakām kritiku vai kādu skarbāku vārdu, mums ir jāspēj pamatot kāpēc esam izvēlējušies tieši šādus vārdus tajā mirklī. 

 

*Uzklausi un pieņem pamatotu kritiku no līdzcilvēkiem. Es tik bieži šo pāris gadu laikā esmu redzējusi bērnus, kuriem pašapziņa ir sacelta rozā cukurvates mākoņos, ka atnākot mājās no darba ir gribējies ieritināties spilvenos un mazliet pagaudot. Nav nekas slikts tajā, ka bērns un arī pieaugušie ir pārliecināti par savām spējām un prasmēm, bet ja tas jau robežojas ar to, ka tikai tas, ko viņš dara ir vispareizāk un labāk, tad piedodiet pasaule pamazām pārsprāgs no uzpūtības. Manuprāt, ir svarīgi bērnam iemācīt uzklausīt ko par viņa spējām, darbiem, prasmēm domā citi cilvēki, šo informāciju izvērtēt, saprast kas no tā visa viņam ir noderīgs un ko var izmantot, lai savas spējas un prasmes uzlabotu un noslīpētu kā mazu dimantiņu. 

 

*Pieļauj kļūdas un mācies no tām. Mūsdienu sabiedrībā cilvēki dzīvo kā uz delnas. Katra neveiksme tiek plaši atspoguļota visos sociālajos portālos un tenku lapelēs, bet mazāk tiek runāts par to, ko pēc katras neveiksmes cilvēki ir mainījuši savā darbībā, lai nākamreiz neveiksmes nenotiktu. Tādejādi cilvēki baidās kļūdīties, izskatītes muļķīgi citu acīs, domā, ka par viņu kļūdām tikai pasmiesies. Patiesībā kļūdas ir lielisks veids kā saprast vai mūsu pieņēmumi par lietu kārtību ir pareizi, tas ir veids kā izzināt pasauli un mācīties. Protams ir skaisti klausīties par to, ko citi ir nepareizi darījuši un mēģināt izsecināt kā rīkoties citādāk. Bet vai tas strādās? Vai tas palīdz lietu attīstībai?

 

* Esi saprotošs pret citādo mūsdienu sabiedrībā. Nevienam noslēpums, ka sabiedrība ir tik ļoti dažāda un tajā pat laikā skaista savā dažādībā. Par spīti šim dažādības skaistumam sabiedrībai vēljoprojām ir aizpriedumi pret tiem, kas izskatās citādāk, dara lietas atšķirīgi no citiem, ir atšķirīgi savā uzvedībā kādas slimības dēļ. Ar saviem aizspriedumiem mēs nevis palīdzam šiem cilvēkiem iekļauties sabiedrībā, bet gan vēl vairāk raisam vēlmi neiekļauties sabiedrībā. Es gribu saviem bērniem iemācīt izprast, kāpēc cilvēki ir atšķirīgi, kāpēc viņu uzvedība atšķiras no vispārpieņemtajām normām un kā mēs ar savu rīcību varam viņiem palīdzēt iekļauties starp pārējiem. 

 

* Atvainojies, ja esi kļūdījies. Viena no īpašībām, kas trūkst mūsdienu sabiedrībā, ir spēja atvainoties otram cilvēkam brīžos, kad ir kļūdījies. Mēs bieži vien esam par vāju, lai atzītu, ka tieši mēs esam kļūdījušies un ka mums vajag pirmajiem atvainoties. Mēs vienmēr gaidam to pirmo soli no citiem, aizmirstot, ka otra puse dara tieši to pašu.

 

* Nebaidies darīt to, kas tev sagādā gandarījumu. Mēs tik ļoti bieži baidāmies darīt to, kas mūs patiesi iepriecina, jo bieži ar to nevar nopelnīt pietiekami vai nav tik prestiži citu acīs. Bet pie vella citu domas, ja lieta ar ko nodarbojies sagādā tev patiesu gandarījumu, tad ar laiku tā kļūs prestiža un ar to varēs nopelnīt. 

 

* Pieklājība pasauli dara gaišāku. Es varbūt kādam šķitīšu vecmodīga savos uzskatos, bet, manuprāt, burvju vārdiņi "LABDIEN", ''PALDIES'', ''LŪDZU'', ''UZREDZĒŠANOS'', '''VISU LABU'' , ''PIEDOD MAN''  dara tikai mūs pa inteliģentākiem un patīkamākiem sabiedrības locekļiem. Un jā es uzskatu, ka ienākot telpā cilvēkam ir jāsveicinās pirmajam neatkarīgi no vecuma. Jā, es uzskatu, ka meitenēm ir priekšroka, puišiem ir jātaver durvis meitenēm un vecāki cilvēki jāpalaiž pa priekšu. Un ar smaidu pateikts "Labrīt" citam cilvēkam dienu var uzlabot uz visiem 200 %. Būsim pieklājīgi, smaidīgi un pasaule mums atvērs visas savas plašās durvis. 

 

Katrā ģimenē ir savas vērtības, ko ieaudzināt savos bērnos un mazbērnos. Un nav pareizu vai nepareizu vērtību,ja vien jums un jūsu ģimenei tās šķiet pietiekami svarīgas un saistošas.  Šīs lietas ir mūsu ģimenes vērtības un šis ir kā atgādinājums man, lai es nekad neaizmirstu, kas ir tās lietas, ko es gribu nodot saviem bērniem.