Bērnudārznieka gaitas trīs gadu garumā- manas izjūtas

Kad bērnudārza gaitas uzsāka mani lielie bērni, es to uztvēru kā papildus pienākumu, kam protams ir savas labās un sliktās puses, bet tagad tas ir pavisam , kas cits.

Iespējams, ka gaidot mazuli pēc 35, uztvere un sajūtas ir savādākas un tapēc arī bērnudārza gaitas tiek uztvertas savādāk. Katrīnes katra diena bērnudārzā ir bijusi liela mācību skola man kā mammai, jo viņu vērojot, atbildot uz jautājumiem, nākās pievērsties tādām lietām, par kurām ikdienā vienkārši mēs nedomājām. Ir sajūta, ka es apmeklēju dārziņu ar viņu kopā, es raudāju, kad viņa raudāja un negribēja apmeklēt dārziņu.

Es priecājos, kad viņa priecājās par saviem sasniegumiem. Es biju norūpējusies tāpat kā viņa, kad kaut kas nesanāca un man sāpēja sirds, kad kāds nodarīja pāri manai mazulītei.

Ar Katrīni, es esmu iemācījusies ne tikai dzirdēt, bet sadzirdēt savu mazo cilvēciņu. Bieži dažādi strīdi un vārdu pārmaiņas rodas no tā, ka mēs nesadzirdam savu bērniņu.  Tas nebūt nav viegli, jo pēc darba, kad nogursti, gribās kaut brīdi pabūt vienai, bet te obligāti, ir kas stāstāms, vai jautājams, vai rādāms un ja nesanāk galops, mammai ir jādejo līdz. 

Skumji ir tikai tas, ka dzīz viņa dosies uz skolu un ar to laiku ar katru dienu attālināsies no mammas. Es to nedomāju burtiski, bet savienojot ar skolas dzīvi, būs draudzenes, draugi, mīļākās nodarbošanās ārpus mājas.

Es patiesi izbaudu šo laiku un novēlu to darīt arī citām māmiņām, jo šis laiks ir ļotii īss , bet ļoti piedzīvojumiem bagāts.