Bērnudārza/mājdārziņa izvēle, uzsākšanas pieredze un ieteikumi citiem vecākiem

Katra jaunā vecāka dzīvē pienāk brīdis, kad vecākiem jāatgriežas darbos vai vienkārši nepieciešams laiks citām nodarbēm, tāpēc mazajam cilvēkam jāuzsāk bērnudārza vai mājdārziņa gaitas.

Padalīšos savā pieredzē, kā man veicās ar vislabākās vietas meklēšanu savam bērnam un kādi ir mani secinājumi. Lai gan klātienē apmeklēju tikai 4 iestādes, kas piedāvā pakalpojumus, toties ieguvu labu mācību un pieredzi, kas iespējams noderēs vēl kādam vecākam, kurš šajā jomā “taustās” un nesaprot, ar ko jāsāk, kas jāprasa, kam jāpievērš uzmanība.

Es par šo sāku domāt (un apzināt iespējamos bērnudārzus) tad, kad bērnam palika pusotrs gads (mana apzinātā izvēle – nelaist bērnu uz bērnudārzu vismaz līdz 2 gadiem, bet sanāca tomēr mazliet ātrāk). Un vispirms es koncentrējos tikai uz bērnudārziem (privātajiem, jo uz pašvaldības  (redzot, kurš pēc kārtas bērns ir tajā rindā) es pat necerēju) un mājdārziņu arī pat neapsvēru (domāju, ka tas nav nopietni un tas nav man, jo man taču vajag vislabāko savam bērnam!).

Pēc draudzenes ieteikuma sastādīju sarakstu ar man svarīgām lietām:

1.       Mazs bērnu skaits uz 1 audzinātāju/auklīti

2.       Attīstošās nodarbības bērniem

3.       Plašas, gaišas telpas (atsevišķi ēdamzona, atsevišķi guļamtelpa)

4.       Savs pagalms (vēlams vairāk par 2 kvadrātmetriem)

5.       Neatrodas pie Rīgas centrālajām (noslogotajām) ielām

6.       Ēdiens tiek gatavots uz vietas

7.       Vadītāja, personāls – zinoši, atsaucīgi un mēs labi saprotamies no pirmās tikšanās reizes

8.       Temperatūra telpās – esam vēsāka gaisa piekritēji, tāpēc svarīgi, lai telpās, kur bērns pavada lielāko dienas daļu, nav “siltumnīca”

9.       Lokācijas vieta – lai ne tikai salīdzinoši tuvu mājām vai pa ceļam uz darbiem, bet arī vecvecākiem ērti piebraukt (gadījumos, kad viņi izņems no bērnudārza)

Noteikti vēl bija kādi “obligātie” punkti, bet vairs nevaru atcerēties.

Tad sāku apzināt tuvākos bērnudārzus, meklēju atsauksmes (gan no draudzenēm, gan internetā) un, manuprāt, vislabākajiem un piemērotākajiem, zvanīju un sūtīju pieteikumu. Kopā aizsūtīju 6 pieteikumus. Bija bērnudārzi, kuros uzreiz atteica, jo rinda esot gara un uz uzņemšanu jāgaida vismaz gads. Un pirmos zvanus par iespēju tikties un apmeklēt bērnudārzus saņēmu tikai 6 mēnešus vēlāk (ar to arī rēķinieties, ka atbilde nebūs Tūlīt un Tagad, lai gan iespējams, ka Covid-19 ir veicis izmaiņas arī šajā jomā un varbūt šis notiek ātrāk).

Privātie bērnudārzi un mājdārziņi lielākoties ir izvietoti vai daudzdzīvokļu namu dzīvokļos (atsevišķs dzīvoklis vai pat viss stāvs), vai privātmājās!

Pirmo apmeklēju privāto bērnudārzu Teikā. Ar vadītāju vienojāmies par konkrētu laiku, ieradāmies, izstaigājām bērnudārzu (parādīja visas telpas, izstāstīja dienas ritmu). Kad nokļuvām vadītājas kabinetā, izrunājām samaksas jautājumus, uzsākšanas laiku, nepieciešamos dokumentus. BET! Brīdī, kad mēs vēl runājām, kabinetā ienāca kaut kāda sieviete (varbūt kolēģe), kura mudināja beigt sarunu, jo vadītājai jādodas prom! Uz manu jautājumu – kad varam rakstīt iesniegumu? Atbildēja – atbrauciet citu dienu!

Nu labi – mēs ar vīru saskatījāmies, samulsuši devāmies prom. Uzreiz piebildīšu – abiem diviem saorganizēties darba dienas vidū uz bērnudārza apskati bez bērna nav tik vienkārši kā daudziem šķiet, jo jāpiesaista arī vecvecāki, jāsaskaņo laiki ar viņiem utt.

Šim bērnudārzam NĒ, jo:

1.       Vadītājas attieksme (ja tagad nav laika, lai es uzrakstītu iesniegumu par uzņemšanu, tad pēc tam citiem jautājumiem maz būs laiks? Un – ja nevajag mani kā klientu, tad būs citi, kuriem vajadzēs)

2.       Mazajiem vienā telpā (neteiktu, ka pietiekoši liela 12-15 bērniem) atradās gultas, spēlēšanās, turpat arī uz poda visi sēdēja! Un bija daudz par karstu (šis arī mums svarīgi, jo esam raduši dzīvot vēsumā). Un gaisa temperatūra veicināja arī ne visai patīkamus aromātus telpā

3.       Ēdamzona atradās pagrabtelpā, kur mazajiem katru dienu 3 reizes jākāpj augšā un lejā pa daudzajiem pakāpieniem

Bet labi – apskatījām, pirmo pieredzi ieguvām, dodamies tālāk!

Otro bērnudārzu pat nedevos apskatīt. Atteicu apskates laiku, jo no vīra kolēģes saņēmu sliktas atsauksmes un tas bija pietiekoši, lai saprastu, ka nav vērts pat tērēt savu laiku.

Trešais bija mājdārziņš (pat ejot uz tikšanos es drīzāk domāju, ka tas nebūs mums), bet tā kā tas bija ļoti tuvu mājām (blakus ielā, 7 minūšu gājienā), tad tomēr aizgāju iepazīties (šoreiz devos viena, bez bērna un vīra).

 Pirmais iespaids – tik patīkama audzinātāja! Mierīga, balss tembrs patīkams! Izrunājos ar viņu vairāk kā stundu (par visu ko un par neko) un ejot ārā teicu – Mēs pie jums nāksim (un tas nekas, ka nav ne sava pagalma, ne kaut kādas īpašās nodarbības, ne arī izcila atrašanās vieta)! Jo man bija tā sajūta – bērnam te būs labi, es varēšu mierīgi darīt citas lietas, kamēr viņš te būs. Man bija tā sirdsmiera sajūta. Pieminēšu, ka ienākot uzreiz bija jānomazgā rokas (tas bija laiks, kad jau bija pirmās Covid vēsmas Latvijā).

Bet – sākās Covid laiks un viss bija jāatliek.

Kādu pusotru mēnesi pēc ārkārtas situācijas izziņošanas valstī, es atsāku interesēties par bērnudārziem/mājdārziņiem (tikai pēc mājdārziņa apmeklējuma sapratu, ka man tas koncepts patīk).

Ceturto apmeklēju vēl vienu mājdārziņu Centrā. Vieta it kā normāla, telpas arī (ir arī savs pagalms). Bet – esot tur uz vietas (devos ar bērnu), bērnam vadītāja aizrādīja (un pat aiz rokas paņēma un aizveda uz mantu plauktu, te mana kļūda, ka neiesaistījos, jo biju tik apmulsusi, ka nesapratu, kas notiek), ka mantas jānoliek attiecīgajā plauktā (tas nekas, ka bērns tur ir pirmo reizi un paņemt 5 mantas un atcerēties, kur tās nolikt atpakaļ, tomēr ir pagrūti. Vēl jo vairāk, ka bērnam arī stress no jaunas vietas). Saņēmu atbildes uz visiem jautājumiem, vadītāja it kā patīkama sieviete, bet tomēr nebija tā klikšķa. Izgājām pagalmā, lai kādu laiku padzīvotos kopā ar citiem bērniem. Un svarīgākais (tas notika laikā, kad aktīvi plosījās Covid) – man nepiedāvāja un pat neprasīja rokas nomazgāt! Es ar tām rokām aiztiku gan rotaļlietas, gan mēbeles! Ejot prom sapratu, ka tas nebūs man, jo:

1.       Audzinātājas izskatījās nelaimīgas (ziniet, kā izskatās dzīves noguris cilvēks? Tieši tā izskatījās abas audzinātājas). Brīdī ,kad vadītāja brauca ārā no pagalma man bija šāda aina – atcerieties Emīla nedarbus? To epizodi no filmas, kad Emīls atnesa vēžus uz nabagmāju, atdeva komendantei un devās prom? Un tad ekrānā aina – stāv rindā nelaimīgi vecīši un noskatās Emīlam nopakaļ! Tādu ainu es novēroju, kad vadītāja brauca ārā no pagalma un audzinātājas nogāja malā un turēja bērnus aiz rokām. Nelaimīgas audzinātājas un ne visai priecīgi bērni.  Un mani reāli pārņēma žēluma sajūta. Es negribu, lai mans bērns atrastos tur, kur jau audzinātājās ir nelaimīgas un nesmaida!

2.       Vadītāja savu zīdaini atstāja audzinātājām (kamēr devās savās darīšanās), tātad uz visiem bērniem paliek viena audzinātāja, kurai visi mazie cilvēki pirms pusdienām jāpārģēbj, jānomazgā rokas, jāservē ēdiens, jāpalīdz paēst, jāsagatavo diendusai (pamperi, mutes, apģērbs utt.), kamēr otrai uz rokām vadītājas zīdainis (kurš jāpabaro, jānomaina pampers un jānoliek pagulēt)!!! Un iespējams tā tur ir norma -   savu zīdaini atstāt kādai no audzinātājām, kamēr pašai jābūt citur.

3.       Nebija tā klikšķa starp mani un vadītāju (tam ir obligāti jābūt! To es sapratu pēc iepriekšējā mājdārziņa apmeklējuma).

Piekto apmeklēju privāto bērnudārzu centrā. Devāmies visi trīs, lai bērns arī redz to visu. Arī te roku mazgāšana Covid laikā nav aktuāla. Vadītāja smaidīga, aktīva (brīžiem pat par daudz, un par tikšanās laiku arī bija aizmirsusi, labi, ka es uzrakstīju sms un stundu pirms tikšanās arī zvanīja un prasīja ierasties ātrāk – tas arī signāls, ka nebūs labi!). Telpas ļoti plašas, viss skaisti. Lai gan nav sava pagalma, toties pāri ceļam ir 2 parki. Un ēdienu (pusdienas un launagu) negatavo uz vietas. Bet – katru dienu kaut kādas nodarbības un viss tik labi, ka pat neticas! Man jau sākotnēji bija tā sajūta, ka nav kaut kas kā vajag. Tā īpašā sajūta sievietēm, ko vīrieši nesaprot!

Pēc apmeklējuma teicu vīram, ka viņam jāieņem lēmums par to vietu, kuru apmeklēs mūsu bērns. Viņa lēmums par labu pēdējai apmeklētai vietai (nenoliegšu, ka te “nostrādāja” salīdzinoši prestiža atrašanās vieta un plašās telpas).

Lēmums par bērnudārzu pieņemts. Ko tālāk?

Tālāk seko līguma parakstīšana. Mana pieredze ar privāto bērnudārzu bija dažas dienas, ļoti neveiksmīga un nevienai mammai to nenovēlu!

Uz līguma parakstīšanu vadītāja neierodas (par to man viņa paziņo tad, kad es jau 10 minūtes esmu bērnudārzā). Labi, izrunāju ar audzinātāju, parakstu līgumu, dodos prom! Pēc nepilnas stundas zvana vadītāja ar 1 vienīgu jautājumu – Kad samaksāsiet iestāšanās naudu? Nekas cits viņai īsti neinteresē. Bet labi – viņa aktīva, viņas bizness, norakstu vēl visu uz savu pusgulēto nakti un tāpēc visu uztveru saasināti.

Vecākiem jārēķinās, ka katrā privātajā bērnudārzā būs jāmaksā kaut kāda konstanta summa, kad paraksta līgumu.

Kā man gāja dažas dienas privātajā bērnudārzā?

Raudāja bērns (praktiski visu laiku), raudāju es.

Neviens no personāla nepienāca pie manis (šīs dienas pavadīju kopā ar bērnu šajās telpās un kopā vēl ar vienu raudošu meitenīti, kurai šīs bija pirmās dienas un vairāk dzīvoja man klēpī (uz viena ceļa viņa, uz otra mans bērns) nekā citur), lai iedotu padomu par to, ko un kā darīt, lai manam bērnam adaptācija notiktu ātrāk, vieglāk utt. Jo visas dienas viņš raudāja. Nenoguris raudāja vairāku stundu garumā. Vadītājas atbilde – kādreiz visi pārstāj raudāt! Kurš pēc 2 nedēļām, kurš pēc mēneša! Šī ir ļoti atbalstoša un nomierinoša atbilde mammai, kura saprot, ka bērnudārza uzsākšana būs emocionāli grūts un smags process visiem un pie tam – šī ir pirmā pieredze (pirmais bērns). Pēc tā, ko novēroju no malas, sapratu – diemžēl šis nebūs mums. Dažas dienas un lēmums NĒ!

1.       Audzinātājām nav brīvas nevienas minūtes (viss saplānots tā, ka pat apstāties uz izelpot nav laika, kur nu vēl paņemt klēpī raudošu bērnu un ar viņu aprunāties)

2.       Personāls nav ieinteresēts, lai bērns ātrāk iejustos, iedzīvotos (vismaz neredzēju ,ka kaut kas tiktu darīts, lai 2 jaunie bērniņi ātrāk adaptētos)

3.       Nebija sajūtas, ka personāls ir elastīgs (ja pēc plāna jādejo, tad visi dejo un punkts). Un situācija – izeju ārā no telpas, bērns paliek raudādams aiz durvīm. Skaitu sekundes, turos un ceru, ka pārstās raudāt. Noturējos 1-2 minūtes, ieeju atpakaļ un redzu sekojošu – skan mūzika, visi aplī dejo, mans bērns raud, audzinātāja velk viņu aiz rokas sev līdzi un visi dejo!!! Tiešām pārējiem bērniem tas būs liels zaudējums, ja šajā dienā visi nevis dejos, bet gan palīdzēs jauniņajam iejusties, vai vismaz izdarīt kaut ko, lai tas jauniņais neraud!

4.       Ēšana – tā notiek tādos tempos, ka pat pieaugušas nepaspētu paēst. Ja bērns neēd ar karoti, tad īsti ar viņu “nekrāmēsies” un visu dienu paliks puspaēdis

5.       Rotaļlietas – 2-3 mašīnas puikām, mīkstās mantas. Bija arī dažāds citas rotaļļietas (daudzas atradās zem dīvāna un šo dažu dienu laikā pat neviens no turienes tās neizvilka)

6.       Man neviens nepaprasīja izziņu par bērna veselības stāvokli (man bija sagatavota), bet nevienu tas neinteresēja! Pieņemu, ka šis dokuments te ir mazsvarīgs

Tad, kad dažas dienas biju izraudājusies bērnudārzā, zvanīju au mājdārziņu (to, kur man bija klikšķis) un vienojos par tikšanās laiku! Un man paveicās – bija vieta arī manam bērnam (te gan jāsaka, ka Covid darīja savu un daudz brīvu vietu, par to man žēl, jo audzinātājām tas ir reāls sirdsdarbs nevis “vispirms nauda, tad bērns”). Šobrīd man bērns dzīvojas mājdārziņā un es esmu mierīga, priecīga un bērns tāpat!

Mans ieteikums vecākiem, kuriem šis aktuāli un sāk meklēt savu labāko, īsto un vienīgo vietu bērniņam:

1.       Klausi savu sirdi, vadies pēc sajūtām (šis varētu būt arī vienīgais ieteikums), sieviešu priekšnojautas un sajūtas nekad nepievils! Ja ir tā sirdsmiera sajūta – Apsveicu! Esat atraduši savu bērnudārzu/mājdārziņu.

2.       Apmeklē bērnudārzu/mājdārziņu kopā ar bērnu (viņš arī uzreiz parādīs - patiks viņam vai nē) un ar vīru, mammu, draudzeni, māsu, tēti, vienalga (jo otrs var pamanīt lietas, ko būsi palaidusi garām vai uzdot jautājumus, ko neuzdevi).

3.       Apmeklē bērnudārzu/mājdārziņu tā darba laikā (bet ne diendusas laikā), lai vari redzēt reālo situāciju – telpas, aktivitātes, personālu, sajust gaisa temperatūru, skaņas, aromātus. Pievērs uzmanību, cik priecīgi un laimīgi ir bērni un personāls (tas būs labs rādītājs tam, kā viņi šeit jūtās).

4.       Pievērsiet uzmanību higiēnas prasībām – vai jums lūdz nomazgāt rokas (neatkarīgi no tā, vai Covid, vai gripa, vai kaut kas nekas). Es negribētu, lai vietā, kur uzturas mans bērns nāk sveši cilvēki un nemazgātām rokām aiziet lietas, ko rīt mans bērns arī aiztiks vai pat mutē liks!

5.       Dienas ritms – kāds dienas plāns, kas saplānots. Vai interesējas par bērna dienas ritmu, vai pieskaņosies jums? Vai ir elastīgi kaut ko mainīt šajā dienas plānā? Vai tiešām jums svarīgi katru dienu nest mājās sava bērna “mākslas darbu” zīmējuma, māla trauka vai aplikācijas formātā (un šis man šķiet reāli smieklīgi, jo – esiet reālas! Ja mans bērns ne vienmēr karoti mutē var trāpīt, tad kāds māla trauks vai aplikācija? Cik aklai jābūt mammai, lai ticētu, ka to dara viņas bērns? Es to saku tāpēc, ka redzēju, kā tās notiek un cik ātri! Dažu minūšu laikā audzinātājas visu izdara un mamma vakarā priecājas) vai tomēr svarīgāk, lai bērns ir priecīgs un aprūpēts.

6.       Adaptācija – vai vecāki pavada pirmās dienas kopā ar bērnu, cik daudz iesaistās personāls. Svarīgi – ja personāls dod padomus par šo adaptācijas laiku, pirmajās dienās pastāsta savus novērojumus, secinājumus, tad ziniet – jums ir paveicies un personāls darīs visu, lai jūsu bērniņš ātrāk iejustos. Ja personāls neko nesaka vai uz jūsu jautājumiem atbild vispārīgi – ņemiet bērnu un ejiet prom, uz neatgriešanos! Jo tas nozīmē, ka bērnam neviens nepalīdzēs šajā laikā un viņam pašam ar visu būs jātiek galā.

7.       Vadītāja/audzinātāja – vai ir “klikšķis”? Kāpēc tas ir svarīgi? Jo šim cilvēkam jūs uzticat savu bērnu uz 8  - 10 stundām dienā!

8.       Telpas, rotaļlietas, vide, aprīkojums – pievērsiet uzmanību, lai ir tīrs un droši. Būtu labi, ja uz visiem bērniem būtu vairāk nekā 2 rotaļlietas, bet te pēc bērnudārza/mājdarziņa koncepta – kā tiek organizēts aktīvais laiks, varbūt šīs rotaļlietas nemaz nevajag!

9.       Samaksa, līgums – noskaidrot par līdzfinansējumu, iestāšanās maksu. Kādi ir līguma nosacījumi (kādā termiņā jāinformē, ja vēlas lauzt līgumu, kādos termiņos informē par izmaiņām samaksas nosacījumos, kādas ir papildus izmaksas).

10.   Ēdināšana – kur gatavo, kas gatavo, no kādiem produktiem, cik lielas porcijas (tas svarīgi tiem vecākiem, kuru bērniem laba apetīte, jo bērnudārzos viss ir gatavots pēc gramiem un kas notiek situācijā, kad bērns grib papildus porciju).

11.   Ūdens un padzerties iespēja – obligāti prasiet, kur stāv bērnu krūzes un cik bieži var padzerties un ko! No manas neveiksmīgās pieredzes – ir bērnudārzs, kur bērnu pudeles/krūzes stāv virtuvē un bērniem iedot  jeb piedāvā padzerties tikai  3 – 4 reizes dienā (karstā vasarā!) un arguments, kāpēc tā – jo bērni izlejot to ūdeni uz grīdas!!! Jā, bērni tā mēdz darīt, jo viņi ir bērni! Kāds pārsteigums, ne?

12.   Pievērsiet uzmanību apkārtnei, kur atrodas izvēlētā vieta (ieteiktu aiziet dienas vidū un pavērot) – vai pagalmā nav nepatīkama izskata un uzvedības personas (alkohola un cigarešu cienītāji), vai nav kādi papildus trokšņi (ballītes, autoserviss vai līdzīga veida iestādes, kur dienas laikā apgrozās ne tikai dažādi cilvēki, bet arī visādas ķīmiskas smakas). Es negribu, lai ikdienas pastaigas laikā mans bērns sastopas ar kādu kungu gados, ģērbtu halātā (un pat nav to aizpogājis), istabas čībās un kūpinot cigareti turpat pie ieejas durvīm (es pat nepieminu pārējos aromātus un leksiku, ko viņš lieto)

13.   Samaksa – dārgāk ne vienmēr ir labāk un tas pats par lētāk – ne vienmēr ir sliktāk vai labāk. Atcerieties, ka šis ir bizness un daļa apzinās, ka vecāki būs gatavi maksāt, jo bērnam nekā nav žēl! Kvalitatīvs pakalpojums attiecīgi maksā, bet nevajag pārmaksāt par vietu, zīmolu vai jebko citu, kas sadārdzina izmaksas (bērns būs tikpat priecīgs spēlējoties ar mašīnu pa 2 eiro un ne mazāk priecīgs spēlējoties ar mašīnu pa 52 eiro)

Secinājums man – no mana sākotnēja “Must have” prasību saraksta bērnudārzam šobrīd nekas daudz nav palicis! Toties esmu priecīga, ka mans bērns (kurš raudāja visos bērnudārzos/mājdārziņos, kur ciemojāmies) adaptējās ļoti ātri – pēc 3 dienām pārstāja raudāt uzreiz kā es aizgāju un pēc 2 nedēļām vairs neraudāja ejot uz mājdārziņu un atvadoties audzinātājām jau rādīja “Atā”. Diendusas gulēšana notika dabīgi un sanāca ar pirmo reizi (jo personāls vēroja bērnu un sekoja līdzi šim procesam). Vakarā ir priecīgs, netīrām biksēm (tātad bijis ārā staigāties un iepazinis pasauli) un man neko vairāk arī nevajag!

Ja salīdzina izmaksu ziņā – tad vidējā maksa privātajam bērnudārzam un mājdārziņam ir praktiski vienāda un vecāku maksājuma apmērs neatšķiras. Manā gadījumā tie ir līdz 250 eiro mēnesī (privātajam vidēji tāpat).

Šo mājdārziņu ieteiktu visiem un ceru, ka šis kādam noderēs!