Bērnam jāiepazīst arī dārza pasaule!

Redzēt, kā atplaukst dobē ziediņš, ar lepnumu mammai uz virtuvi nest vienu no tiem, valdīt pār savu mazo dārziņu - vai tas nav viens brīnumains process mazajam botāniķim?

Sākumam noderēs priekšautiņš, cimdiņi. Un mazulis izskatās jau pēc maza dārznieciņa. Darbs var sākties! Lejkanniņa vai šļūtene - kāda laime ir pašam apliet dobītes un vagas! Bērniem tā ir patiesa laime: rakņāties pa zemi, nošmulēties, nebaidoties, ka mamma sarās. Dārzniecība ir brīnišķīgs veids, kā nodarbināt mazuli, pie viena tiek audzināts arī viņa raksturs. Bērns iepazīst apkārtējo pasauli visā tās daudzveidībā, redz kā no sīkas sēkliņas izaug īsts skaistums - kāds krūmiņš, augs vai zieds. Acu priekšā ir uzskatāmi piemēri, un bērns var izprast dzīves cikla būtību: sēkliņa, stādiņš, ziediņš, augs, kas lielāks. Pie tam, jāatcereas, ka mazulim jābūt pašam savam dārza inventāram.

Pieaugušajiem paredzētās krūmu šķēres, grābekļus un kapļus jātur bērnam nepieejamā vietā. Bērnu vienu nedrīkst atstāt arī ar sēkliņām. Var gadīties, ka bērns tās vēlēsies nogaršot, tāpēc visu jākontrolē tomēr ir pieaugušajam.

Ar košiem spainīšiem, grābeklīšiem, lāpstiņām, bērns pats savu vadziņu, dobīti pārvērtīs īstā dizaina šedevrā.

Tā ir iespēja iemācīt bērnam ar cieņu izturēties pret dabu. Bērns, kurš pats savas puķītes būs laistījis, nekad nemīdīsies pa tām, nelauzīs koku zarus. Svarīgi ir bērnam iemācīt atbildības sajūtu. Sava dobīte, kas jālaista katru dienu, periodiski jāravē, jāapkopj - lielisks veids kā bērnam ļaut justies pieaugušam.

Nav vajadzības pēc milzīga lauka, arī pilsētā var sētā iestādīt kādu puķīti - nu kaut vai uz balkona podiņā. Pat, ja tev nav vasarnīcas, atvēli mazulim pašam savu stūrīti dārza lietām. Ko audzēt? To, kas ātri aug, lai bērns visai drīz redzētu rezultātu. Puķītes, dilles, lociņus. Ar kādu lepnumu bērns nesīs pie galda savus lociņus! Bet, ja jums ir mājdzīvnieks, mazulis var viņam iestādīt zālīti podiņā. Iemācīsies arī rūpēties par četrkājaino ģimenes draugu!