Bēbīšu gultiņai pateikts "atā" uz visiem laikiem

Kā Fejiņai sokas ar gulēšanu savā gultiņā? Ideāli!

Pagājusi precīzi nedēļa, kopš viņa tagad guļ vienā istabā ar lielo brāli, un, ja salīdzinām pirmās naktis ar pēdējām trijām dienām, var teikt, ka tagad ir gluži kā diena pret nakti.

Varbūt atceries, kad es stāstīju, kā gulētiešana pēc pārcelšanās uz bērnistabu kļuvusi par vienu murgainu pasākumu, kad visu laiku vajag blakus mammu, ir liela bļaušana, čurāšana ik pēc 5 minūtēm un histērijas? Tagad pilnībā pietiek ar vakara pasaciņu, dziesmiņu, buču un tas arī viss. Fejiņa kaut ko vēl pie sevis klusiņām sarunājas, taču nav vairs vajadzība pēc mammas vai izdomāts 101 iemesls, kāpēc negulēt. Tagad mans bērns ir pārvērties par īstu gulētiešanas eņģeli, kurš pats pēc zobiņu iztīrīšanas paziņo: "Mamma, ejam gulēt!"

Izrādās, tas bija tieši tik vienkārši un nemaz nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai atradinātos no gulēšanas mazajā gultiņā vecāku guļamistabā. Iespējams kāds, izlasot manu iepriekšējo blogu, nošausminājās par mani kā māmiņu briesmoni, kura ir tik ļauna, ka izmet bērnu no vecāku guļamistabas un nu pēkšņi izdomā, ka vajag gulēt savā istabā, taču kaut kad tam bija jānotiek. Un kāpēc gan ne tagad, kad ir brīvāks vasaras režīms?

Nedēļas nogalē Fejiņas mazā gultiņa tika izjaukta un salikta kastē. Ar domu, ka ja nu kādreiz noder trešajam. Jā, kas zina, kā dzīve var iegrozīties.

Kā Fejiņa reaģēja uz gultiņas izjaukšanu? Viņai bija pilnīgi vienalga! Daudz labāka nodarbe tajā laikā viņai šķita brāļa mocīšana un dauzīšanās. Domāju, tas vien norāda, ka viņa ir pieradusi pie gulēšanas "lielo" bērnu gultiņā un arī turpmāk viss būs mierīgi.