Manas pārdomas par Zinību dienu…

Šodien 3.septembrī es atgriezos darbā pēc gandrīz 1,3 gadu liela pārtraukuma. Tas ir fakts!

Taču ne par to ir stāsts. Stāsts būs par manām un mana dēliņa izjūtām šajā dienā. Kāpēc tā? Jo laikam šī Zinību diena man paliks atmiņā uz ilgu laiku…

Jau mēnesi pirms atgriešanās darbā mani pārņēma drudzis – satraukuma, neziņas, baiļu – kas, kā utt. To laikam tomēr izjūt katra māte, kas pēc ilgāka laika atgriežas darbā.

Bērna kopšanas atvaļinājums, šķiet, pagāja tik ātri. Visu laiku biju kustībā, stundas ripoja un ripoja un viss likās kā nebeidzama pasaka, jo jutos patiesi laimīga ar savu mazo bumbulītiJ

Tā pienāca augusta beigas un dienu pirms 3.septembra sapratu, ka neesmu gatava – morāli – iet darbā, atstāt mazo uz tiki ilgu laiku. Lai gan apstākļi visi tika sagatavoti vairāk nekā labvēlīgi – mazais paliek pie maniem vecākiem, ir pabarots, apmīļots, izskolots, izrotaļāts…taču blakus nav mammas.

2.septembrī pašā vakarā mazais bija dikti čīkstīgs. Kā nojauzdams pupa zudumu turpmākajā laikā (jo kamēr esmu darbā – mātes piens nespīd!) mazais visu laiku spiedās klāt un neēda neko citu, izņemot pupu. Vakarā tāds sakreņķējies un saguris nolūza… Noliku mazo gulēt un pati izplūdu asarās…nu kāpēc viss ir tā, tik nežēlīgi, ka ar mazo nevar sēdēt mājās??? Tagad taču nāk tas skaistākais laiks, kad viņš sāk staigāt, runāt, saprast… Skatījos viņa bildes kopš dzimšanas brīža un raudāju. Likos slikta māte, nodevēja, emocijas bija dikti sakāpinātas! Vakarā mīļotais vīrietis mierināja, ka esmu labākā māte pasaulē, bet tomēr sirdī tāds nemiers un bažas.

Visu nakti slikti gulējām – mazais blakus dīdījās, es arī. 3.septembris pienāca – ātri un bez žēlastības agri no rīta bija jāceļas, jāmazgājas un mazais jāved pie vecākiem. Šis, protams, nav pieradis tik agri celties, spurojas pretī, es stāstu, ka vajag, bet kam – man, ne viņam! Sataisījāmies un devāmies – mazais jau bija nomierinājies. Atbraucām pie maniem vecākiem, atvadījos un devos uz darbu. Mazais vairs neraudāja, viņš, par laimi, jau bija pārslēdzies uz citu vidi un cilvēkiem. Labi, ka tiem mazajiem viss tā notiek un mazajā sirsniņā viss nekrājasJ

Braucu uz darbu, visi ar ziediem, čalo, priecājas. Es tik tāda sabozusies. Darbā, protams, visi laimīgi, ka atgriezos, jo kādam taču jāstrādā… Vai esmu laimīgi – nē! Jā, varbūt fiziski ir vieglāk strādāt algotu darbu, nevis sēdēt ar mazo mājās, taču emocionālu gandarījumu tas nedod. Neesmu karjeriste, no mājas nebēgu, biju laimīga ar mazo mājās. Bet nu ir cita realitāte…un tur nekas nav darāms.

Varbūt paies laiks un es jutīšos savādāk, taču šobrīd šis pārejas posms man ir stipri grūts.

Lai mums visiem izturība, Gucci123

Blogu konkurss "Zinību dienu gaidot"

IESŪTI SAVU BLOGU ŠEIT!