Vecāku vaļasprieku pēctecība bērnos

Pirms bērniņa ienākšanas ģimenē, lielākoties vecāki savu no algotā darba brīvo laiku aizpilda ar kādām aktivitātēm – vaļaspriekiem. Citam tā ir makšķerēšana, citam – rotu darināšana, citām vēl kas cits. Mūsmājās tētim tā bija un vēl joprojām ir braukšana ar kvadraciklu.

No mūsu satikšanās brīža motokross kā jaunums ienāca arī manā ikdienā. Tā kā satikšanās ar vīru ieviesa diezgan kardinālas izmaiņas manā dzīvē, mani iepriekšējie aktīvie vaļasprieki tika nomainīti pret atrašanos brīvdienās motokrosa dalībnieku nometnē un morālu līdzi jušanu vīram, kurš atrodas trasē. Lai arī viņš nav no „spicajiem” braucējiem, piedalīšanās motokrosā sniedz viņam gandarījumu, atrašanās viņam blakus sniedz gandarījumu man.

Protams, bērna ienākšana ģimenē ieviesa šādas tādas korekcijas arī brīvā laika pavadīšanas iespējās. Ar jaundzimušo atrasties blakus trasei ir diezgan savdabīgs lēmums, taču, no otras puses, mūsējais, esot puncī, tāpat tur bija atradies jau no ieņemšanas brīža. Tad nu arī pēc piedzimšanas, kamēr bērniņš pārsvarā ēda un gulēja, centāmies uz motokrosu tētim līdzi braukt. Pirmā tāda reize bija dēla 4 nedēļu vecumā, bet uz īsu brīdi, lai pavērotu bērna reakciju. Troksnis viņu absolūti netraucēja, tādēļ tāda īstā, visas dienas garumā būšana motokrosā bija 6 nedēļu vecumā. Ja kādam ir pieredze ar motokrosu, tad zina, kāds troksnis ir 25 kvadraciklu starta brīdi – mūsu puikam tā bija saldākā šūpuļdziesma un ir vēl joprojām.

Pirmajā gadā gan pārāk aktīvi līdzi nebraucām, jo pirmām kārtām lietainās dienās pa ratu kulbu komunicēšana ar bērnu bija diezgan apgrūtinoša. Nēsāšanai biju iegādājusies slingsomu (kaut kas līdzīgs riņķu slingam), bet puika diezgan ātri sasniedza gabarītus, kuros vecumam atbilstošās pozas somā bija praktiski neiespējamas. Tomēr, kad prognozējās 100% saulainas dienas, līdzi braucām. Rati mums iegādāti „visurgājēji”, izbraukt varēja jebkuras skatītājiem paredzētās vietas – gan ar koku saknēm noaugušas, gan pļavas, gan dubļus, gan smiltis.

Vienmēr kā likums bijis – kamēr tētim noris 1.brauciens, bērns iemieg. Tā tas turpinās vēl šobrīd, kad bērnam ir jau 2 gadi un 4 mēneši – līdz 1.braucienam dzīvojas, nekā nav iemidzināms, lai arī diendusas laiks sen kā pāri, bet, kā tētis gatavojas 1.braucienam, bērnam tuvojas saldākais miegs un, klausoties startu, bērns aizmieg (tas gan lielākoties, ja līdzi rati)!

Otrajā dzīves gadā jau aktīvāk braucām līdzi, neskatoties, ka jāmostas plkst.5-6, un neskatoties, ka dažreiz sanāca dzīvošanās pa lietu. Tāpat šajā bērna dzīves gadā izmēģinājām nakšņošanu teltī. Šis gan bija man traucējoši, jo citi motokrosa dalībnieki, kuri nakšņoja nometnē, līdz plkst.2 naktī izklaidējās, savukārt, pārējie sāka ierasties jau no plkst.6… Šajā vecumā bērnam sāka parādīties nezūdoša interese par tehniku. Tēta kvadracikls bija un ir mīļākā manta – rāpties augšā-lejā var nepaguris, sēdēt pie stūres, to censties grozīt, var tik ilgstoši, ka tikai šeit atklājas, ka bērns tomēr nav ar īsu uzmanības noturību – šī lieta patīk.

Nu jau iet trešais dzīves gads – motokross ir bērna neatņemama dzīves sastāvdaļa. Katra motokrosa diena tiek gaidīta no iepriekšējās reizes beigām, uz nakti gulēt iet ar vārdiem „gribu motokrosu”, mīļākās rotaļlietas ir pusplaukstas izmēra kvadracikli, „satikšanās” garāža ar tēta kvadraciklu ir lieli svētki, tad tiek ņemtas atslēgas un mēģināts ko skrūvēt.

Reiz kādai sievietei stāstīju, kā bērnam piedāvāju dažādas interesantas izklaides ar zīmēšanu, līmēšanu un veidošanu ar plastalīnu, bet viņš izvēlas tikai rotaļas, kas saistītas ar braukāšanu ar mašīnām, trašu veidošanu u.tml. Viņa nosmējās un noteica: „Negaidi, nebūs viņš tev mākslinieks!” Vai es vēlētos, lai arī mūsu dēls nodarbojas ar motosportu? Ja godīgi, es to uzskatu par ļoti traumatisku, tomēr apzinos, ka šo lēmumu bērns var pieņemt, tā kā moči viņam blakus bijuši vienmēr. Neviens gan no mums vecākiem speciāli nestimulēs bērnu izvēlēties tieši motosportu – tas ir fakts, ļausim, lai izvēli izdara bērns pats. Iespējams, paaugoties viņa interese tomēr var mazināties vai izzust, viņš nemaz vairs tik kaislīgi nevēlēsies braukt līdzi un skatīties, kā moči traucas pa trasi, lido pāri tramplīniem un laužas cauri dubļu lāvām, bet tas tad arī lai ir viņa lēmums.