Vai bērni ir ierakstīti mūsu valsts nākotnes scenārijā?

Piecu gadu laikā, darbojoties Māmiņu Klubā, esmu saskārusies ar dažādām valdībām un arī valsts ģimenes politikas iezīmēm.

Šovakar, Starptautiskajā Bērnu aizsardzības dienā, man ir sajūta, ka mēs stāvam pie tukšas siles...Ne tikai traģiskie negadījumi, kas ik dienas notiek ar bērniem, bet arī arogantā attieksme un politiķu spalvu spodrināšana uz māmiņu un bērnu rēķina tieši pirms vēlēšanām. Jāsaka - nekas nav mainījies, kā vienmēr...

No vienas puses jau gribas ticēt, ka beidzot Labklājības ministrija sarosīsies un beidzot izstrādās jau gadu solītās valsts ģimenes politikas vadlīnijas. Tāpat arī jācer, ka kāda atbildīga valsts amatpersona nomierinās topošos vecākus vai tās ģimenes, kas plāno pieaugumu, ka Pasaules Banka nav svarīgāka par mūsu valsts demogrāfisko nākotni. Ka mums tā vienkārši nevar pateikt - samaziniet pabalstus, samaziniet dekrēta laiku, noņemiet bērniem sporta iespējas...Pasaules Bankai jau tiešām Latvijas bērni nav vajadzīgi, bet es neredzu, ka kādam spēkam, kas šobrīd dala niecīgas valsts variņu, tie būtu vajadzīgi un kāds uzņemtos ar patiesu interesi risināt strauji krītošo dzimstību, jauno ģimeņu ar bērniem izdzīvošanas iespējas un skaidri definētu, kāda tad ir šīs valsts uz ģimenes atbalstu vērstā politika?

Es ticu, ka ļoti ļoti daudz jauno ģimeņu patiesībā vēletos vienu, divus, trīs bērnus. Es Māmiņu Klubā redzu ļoti motivētus jaunos vecākus, kas labprāt maksātu nodokļus, ja vien brīdī, kad jādodas bērna kopšanas atvaļinājumā uz 1 nieka gadu, viņi varētu saņemt kaut ko atpakaļ no tā, ko maksājuši. 

Ja turpināsies šī arogantā attieksme un spalvu spodrināšana vien pirms vēlēšanām, neko laikam tā arī nesagaidīsim.

Man nav ticības, ka kāds mūsu pašu vietā parūpēsies par to, lai māmiņām būtu pabalsti, lai jaunās ģimenes kaut kā spētu savilkt galus kopā, lai tās nestāvētu rindās pie sociālajiem dienastiem, nelūdzot sev maznodrošināto statusu. Man liekas, ka tas nav normāli, ka tai sabiedrības daļai, kas atražo šo valsti, ir tik niecīga daļa no visa tā, ko valsts var dot pretī.

Es varu tikai aicināt mūs - vecākus, būt atbildīgiem par jaunajām dzīvībām, ko laižam šai pasaulei un tak ne valstij! Nenogalināt savus bērnus, nemocīt viņus, nemērdēt badā, nelikt dzīvot nepilnās, saplosītās ģimenēs, bet visiem spēkiem turēties kopā, savās attiecībās, ar mīļajiem, rūpēties par saviem bērniem, jo tikai mēs paši varam kaut ko izmainīt.

Sandija Salaka, Māmiņu Kluba vadītāja