Tas vērtīgais laiks mazulim un māmiņai

Topošā māmiņa Kristiāna ir atpakaļ! Kā viņa pati raksta, ka rudenī tik ātri paiet diena pēc dienas, aug mazulis puncī, jāaudzina skraidošais divgadnieks, tāpēc arī sen nav sanācis rakstiņu uzrakstīt. Skatāmies, kā Kristiānai ir gājis!

{smallpic:1}

Pieņemu, ka daudzām māmiņām, tāpat kā savulaik man, rada zināmas grūtības tāda kā „pārslēgšanās” no bezrūpīgās „tusiņu” dzīves uz rimtu un savā ziņā rutinizētu dzīvesveidu kopā ar jaundzimušo mazuli. Kad devos dekrētā, gaidot savu pirmo bērniņu, domāju – nu tik būs, nu tik atpūtīšos, vairāk nekā pusotrs gads, ko veltīt sev un bērnam un atpūsties ar pilnu krūti. Šo laiku tiešām veltīju arī sev, turklāt vairāk nekā jebkad agrāk, tikai pavisam citā veidā, nekā to biju iedomājusies agrāk.

Atceros tādu spilgtu momentu, kas bija kā sava veida „klikšķis apziņas maiņai”, ka nu tomēr vairs nepiederu tikai sev. Nākamajā dienā pēc atgriešanās ar mazo no Dzemdību nama, mans vīrs visu dienu piedalījās kādu orientēšanās sacensību organizēšanā, uz ko arī nenāca ne prātā iebilst – lai taču cilvēks atpūšas no visa tā stresa, galu galā arī viņam jauni iespaidi dzemdībās un mazuļa pirmajās dzīves dienās.

Un tad tajā pašā dienā, īsti vairs neatceros notikumu gaitu, bet bija apmēram šāds riņķa dancis - pamperīša mainīšana, bērna izmisīgā signalizēšana pēc kārtējās ēdiena devas, manis pašas miega bads, vēl nenostiprinātā izpratne, kā labāk zīdīt bērnu, laika trūkums savas maltītes sagatavošanai un mierīgai pasēdēšanai ar tējas krūzi rokās. Vienā mirklī piepeši sapratu – jā, tagad PATIEŠĀM mans laiks vairs nepieder un arī nekad nepiederēs tikai man, ir kāds cits, kas diktē noteikumus pat pavisam ikdienišķās dienās. Un, lūk, - tad tāds izrādās būs tas manis iecerētais „pusotrs gads atpūtai, bērnam un SEV”!

Šī acumirklīgā šaubu un izbaiļu pilnā atklāsmes sajūta ļoti spilgti palikusi man prātā, taču tā tiešām bija tikai kā zīmīgs, ass pagrieziens jaunās dzīves sākumam. Izbailes un šaubas pazuda nākamajā mirklī, pēc tam uzreiz pieņēmu savu jauno statusu, lai gan pielāgošanās mammas lomai manā prātā turpinājās vēl ilgi, un, neapšaubāmi, mācos vēl joprojām.

Arī es kādu laiciņu pēc bērna piedzimšanas centos, ja ne gluži neatpalikt no sava agrākā dzīves ritma, tad vismaz nodrošināt, lai „socializēšanās un kultūras baudīšanas niša” manā dzīvē nepaliktu tukša. Šad un tad devāmies uz šādām tādām draugu kopā sanākšanām ar visu bērnu, dažkārt mazo atstājām manas mammas uzraudzībā, kura tādos gadījumos brauca speciāli ciemos uz Rīgu. Tagad domāju un par sevi smejos – kam tas viss bija vajadzīgs?

Tomēr pamazām sāku aizvien vairāk atcerēties nemitīgo ballīšu jēgu agrāk priekš manis – vienkārši lai kompensētu tukšumu savā dzīvē. Un tad, pēc bērna piedzimšanas, laikam izklaides pasākumi notika vairāk inerces pēc. Tāpēc, ka tā bija ierasts (Nu kā gan var nepatusēt?).

Kaut kā ar laiku mana uztvere ir mainījusies, „tusiņi” un garas nakts ballītes kļuvušas pat garlaicīgas, visticamāk, vienkārši tāpēc, ka patlaban tām nav piemērots laiks. Esmu ne tikai sapratusi, bet arī pieņēmusi un kļuvusi patiešām apmierināta ar šo domu – patlaban mans laiks ir kopā ar bērnu, jo tieši tagad esmu viņam visvairāk vajadzīga. Protams, ikdienu pavadot kopā lielākoties tikai ar mazo (un vīru vakaros pēc darba J ), nepieciešama arī atpūta un laiks tikai sev. To mēģinu sev uzdāvināt kaut kā lietderīgāk – jau sen nebiju izlasījusi tik daudz grāmatu kā bērna kopšanas atvaļinājumā, esmu iemācījusies būt vienatnē ne tikai fiziski, bet arī savās domās.

Un tam šis laiks – bērna kopšanas atvaļinājums – ir ļoti pateicīgs, lai pārvērtētu savas vērtības un sakārtotu domas: tikai ilgstoši vienatnē ar savām domām spēju nonākt pie sava pašas viedokļa dažādos jautājumos – sākot no uzskatiem par cilvēku savstarpējām attiecībām, ikdienišķu problēmu risināšanu līdz pat personīgajai nostājai mediju atspoguļotajās sabiedrības un valsts norisēs. Tādēļ, ka nu man ir dota brīnišķīga iespēja izsvērt un lēnu garu apdomāt pašai savu viedokli, neietekmējoties tik daudz no apkārtējiem – draugiem, paziņām, darba kolēģiem u.c..

Jā, tagad esmu guvusi atziņu, ka šis laiks patiešām ir burvīga dāvana ne tikai kā iespēja kopt un audzināt savu mazo lolojumu, bet arī laba iespēja laiku veltīt patiešām sev, atmetot lieko un pilnveidojot sevi, kas visticamāk, katrai māmiņai nozīmē pavisam ko citu. Dzīve ārpus mājām nekur nezudīs – pienāks arī mans „savs laiks” – varbūt aktīvākai darba dzīvei un atpūtai, visticamāk, gan ne tādām ballītēm kā agrāk, taču laiks, ko varam veltīt tikai sev un savām attiecībām ar mazuli, ir tik īss – bērniņš aug ātri, un jau pēc pāris gadiem tam rodas sava vecuma rotaļu biedri un viņu kopīgā pasaulīte.

Mana pārliecība ir, ka vēlāk to laiku, ko atņemamam attiecībām ar bērnu, neviens vairs atpakaļ neatdos. Diemžēl daudziem vecākiem apstākļu spiestiem agri jāatsāk darba gaitas, un nākas kaut ko zaudēt no šī burvīgā, bet īsā mirkļa. Tieši tāpēc, manuprāt, jāizmanto un īpaši jānovērtē katra brīvā diena un pat minūte, ko varam veltīt tikai savam lolojumam un sev. Bērnam augot, protams, būs arī cits vecums un laiks, ko pavadīt kopā ar viņu rotaļās un mācībās, bet tas jau būs cits vecums un cits laiks.