Svētku vakars

Ziemassvētki pavadīti un tūlīt, tūlīt būs klāt jaunais- 2010.gads. Ziemassvētkos galvenais ir kopābūšanas laiks ar tuvajiem un tāpat domā arī māmiņa Inga Hartika. Ieskaties viņas Ziemassvētku svinībās!

Pirms pulksten pieciem ieradāmies pie vīra mammas darbā. Viņai svētku vakarā jāstrādā nakts maiņa DUS (Degvielas Uzp. Stac.). Par godu svētku vakaram atkorķējām šampanieti, pacienājām ar līdzi paņemto mielastu, apdāvinājām, sveicām mutiski svētkos, bet - lielākā dāvana viņai bija tikšanās ar mazdēlu, kurš, turklāt bija tērpts kā Salatēvs. Pacienājusies ar gardumiem, nekavējoties vēlējās paņemt mazdēlu rokās, apmīļot. Artuss sākumā nemaz nekādu neapmierinātību neizrādīja. Gluži otrādi, actiņām vēroja visu, kas atrodas viņam apkārt, sveša vieta taču, jauni iespaidi! Protams, pēc laiciņa jau mazais ķipars sagura un vēlējās vien pie manis vai pie vīra, bet vīra mamma neapvainojās un saprata. Pati ar smaidu atzina, ka ar savējiem taču ir drošāk. Paciemojušies pie viņas darbiņā, laidām pie vīra radiņiem uz mājām.

Tur mūs jau gaidīja mazā Artusa māsīca, kam martā būs jau 2 gadi. Mamma viņu bija piekodinājusi, ka svētkos jābūt paklausīgai un jāvelk kājās čības, jo tad arī mazajam brālēnam Artusam būs prieks par tādu radiniecīti. Kaut gan, pēc manām domām, tādam gandrīz divgadniekam gar čībām tik un tā īsti ne silts, ne auksts :D.

Pirmajā mājas stāvā vīra vecmamma bija sarūpējusi virtuvē visiem mums siltas vakariņas. Protams, uzmanības centrā bija mazais Artuss. Bira dažādi jautājumi par viņu, viņu vēroja, bet, tā kā var teikt, ka visi bija pieauguši cilvēki, visi saprata, ka ar rokās ņemšanu nav ko mazo satraukt, tāpēc mazais jutās omulīgi. Te pie mammas, te pie tēta. Pie svētku galda mazais arī pasmaidīja. Tieši brīdī, kad vīra vecmamma teica, ka viņš kā tāds nopietns profesors izskatoties :). Artuss vienkārši zināja, kas tādā brīdī jādara :).

Pēc svētku vakariņām devāmies uz viesistabu, kur mūs gaidīja tējas galdiņš ar dažādiem gardumiem, mājās ceptiem pīrāgiem, plātsmaizēm, mājās ceptām piparkūkām, saldumiem.. Bet galvenā loma taču bija svētku eglei! Zem eglītes visi bija salikuši dāvaniņas, arī vīrs jau bija paspējis tur palikt mūsu atvestās dāvaniņas. Bet cik krāšņa egle bija! Veco laiku - stikla mantiņas, veco laiku svečturi eglē, un tas nekas, ka daži jau apsūbējuši, mazliet aprūsējuši.. Brīnumsveces, parastās egļu sveces, virtene.. Tik skaista eglīte!

Laiks dāvanu pasniegšanai! Dāvanas sāka pasniegt mājinieki - vecmamma, kā jau saimniece - pirmā. Protams, sveikšanu sāka ar mazākajiem. Vispirms dāvaniņu pasniedza Elīnai - Artusa mazajai māsīcai, bērns sāka smuki dziedāt, bet, kad citi sāka skubināt, ka jādzied tālāk, bērnam par dziedāšanu interese pazuda, bet parādījās, protams, interese par rokās esošo sainīti. Nākamā bija Artusa kārta. Te nu mazo nodevu vīra gādīgajās rokās. Vīrs ar mazo rokās notupās uz grīdas, un vecmamma teica, ka nu jāskaita pantiņš, atgādinot, ka Oskaram jāskaita viens īpašs pantiņš. Es jau smējos, jo zināju jau šo stāstu - par vienīgo pantiņu, ko vīrs, pats būdams maziņš, iemācījās, un katru gadu skaitīja vienu un to pašu :). Un tā nu vīrs, smaidīgs un mazliet kā sakautrējies iesāka :"Zaķis mežā ezi sauc, Kur gan palicis mans draugs?..". Man šis moments likās tik sirsnīgs un patiess. Mani tas aizkustināja līdz pašiem sirds dziļumiem. Tas bija patiess brīdis, kad pieaudzis vīrietis mirdzošām acīm, kā bērnam, skaita dzejoli, lai saņemtu dāvaniņu. Teicām, ka tradīciju nevar lauzt, jāiemāca būs arī Artusam šis dzejolis :).

Pa TV fonā gāja Ziemassvētku koncerts baznīcā, un visi atcerējāmies, kā skolas laikā dziedājām „Klusa nakts, Svēta nakts”. Vecmamma atzina, ka vārdi jau piemirsušies, jo dziedājusi vien laikā, kad mācījusies 3. -6. Klasē.

Patīkama ir tā sajūta, ka ģimene ir kopā un apzinās – būt kopā vien ir lielākā laime.

Kad dāvaniņas bija pasniegtas, vēl kādu stundiņu visi uzkavējāmies viesistabā, tēju dzerot pļāpājām, mazā Artusa māsīca savas končas tina vienu pēc otras vaļā, kas nu negaršoja, tādas iesāktas tika visur atstātas, vingroja, izmēģināja jaunās šķēres, bet Artusiņš pa to laiku, noguris no uzmanības, iesnaudās manā klēpī. Nekādi trokšņi viņu netraucēja.

Pulkstenis jau tuvojās astoņiem, un nu jau bija laiks posties mājup.

Mājās kaķis mūs, kā filmās, gaidīja zem svētku egles, un, kā par brīnumu, nebija norāvis arī nevienu bumbuli. Dikti bija nogaidījies mūs, mīcījās gar kājām, ņurdēja...

Tā kā visi bijām pārguruši, izņemot Artusu, un bija jau vēls, nolēmām, savu eglīti iedegt rīt. Artuss bija sapriecājies laikam, ka beidzot mājās, smējās, smaidīja, runājās (gīii, nīii, nēee, ūuu). Nosēdējām ar mazo līdz desmitiem. Un visi, precīzi kā laikrāži, tieši desmitos arī iemigām, katrs savā gultiņā.