Svētdiena- niķu diena

Jau pulksten septiņos, kad baroju Artusiņu, sajutu, ka beidzot taču ir svētdiena. Vīrs guļ ilgāk par sešiem, uz darbiņu nav jāiet, un visi esam kopā. Svētdienas ir mūsu dienas.

Vēl neliela, kopīga snauda visiem bija līdz deviņiem, tad gan bija jāceļas. Artusam ačteles jau bija vaļā, šaudīja pa gultiņu rokas un kājas. Un bija skaidrs -diena ir sākusies.

Tētis paņēma sev blakus, kamēr sagatavoju vietiņu pampera nomaiņai, Artuss bija ļoti priecīgs, smaidīja tētim tik pārlaimīgi. Viņš ir sācis izdot katru dienu arvien vairāk skaņu, un klāt nāk arvien jaunas un interesantas. Nu jau vairs nav tikai iemīļotais "agū".

Rīta darbiņi sākušies. Mazais rausis paēdis, nomazgāts, pārģērbts, es arī taisos iet mazgāties, brokastis paēstas, tētis ķimerējas ap gultas atsperēm ar savu instrumentu kasti (kaut ko tur pievilkt vajagot), kaķis sēž uz dīvāna malas un visu cītīgi vēro.

Kad pusdienas visi bijām paēduši, posāmies uz ārā iešanu. No šķūņa jumta slapjais sniegs vakar kūstot bija noslīdējis (Tāds kā pārkāries pāri) gandrīz līdz pus durvīm un sasalis. Skats tiešām smuks, bet šķūnī jau arī jātiek, tāpēc nācās skaisto, lāstekaino skatu izbojāt ar sniega lāpstu.

Bija mazliet pie sala. Kā jau svētdienās, sētnieki nebija strādājuši. Viss vakardienas atkusnis nu bija sasalis un slidens. Paiet, neturoties pie vīra, bija gandrīz neiespējami. Ratus, protams, kā jau savā brīvdienā, stūma viņš, un es šļūkāju viņiem abiem līdzās, ik pa brīdim baidīdamās nokrist.

Bet ārā fantastisks laiciņš! Spīdēja saule, saulē laistījās ledus, sniegs, patiešām skaisti. Nu gandrīz kā Ziemassvētku filmās. Pilnīgi pretēji vakardienas laika apstākļiem.

Pilsētā klusums un tukšums. Vien ap lielveikalu cilvēki vēl drūzmējās.

Tik veselīgi izstaigājāmies! Veselu pusotru stundiņu. Tik ilgi vēl ne reizi man nebija izdevies pastaigāties. Ar vīru jau kopā ir arī interesantāk, varam parunāties, papriecāties par skaisto laiciņu.

Mājās atgriezāmies sarkanām ausīm un vaigiem. Artusiņam arī bija sarkani vaidziņi. Bet auksti viņam nudien nebija, aiz apkaklītes ļoti silts bija. Ik pa laikam pārbaudīju.

Pabaroju mazo un nu bija laiks arī pašiem gatavot vakariņas. Pa to laiku vīrs ar mazo noņēmās. Šodien mazais raksturiņu rādīja viņam. Bija dikti niķīgs, īsti nekas nepatika. Katrā gadījumā, līdzīgi, kā bija gājis man ar viņu vakar.

Kad paši paēdām vakariņas, mazais jau vairs nebija īsti nomierināms, raudāja, īgņojās. Visādi izmēģinājāmies. Pieliku arī pie krūts, uzēda, bet pēc 10 min jau atkal raudāja un bija nemierīgs. Laikam atkal cīņa ar miegu un nogurumu.

Gulēja blakus vīram un joprojām cīnījās, dusmojās, iekunkstējās...

Cerēju, ka drīz šī ilgā cīņa (pusotru stundu noteikti) viņam atnesīs rezultātu, ko sauc par miedziņu. Žāvājas nabadziņš...

Šodien mums patiešām ir ne tikai niķu vakars, bet niķu pilna diena.

Ilgi ar miedziņu Artuss tomēr necīnījās, pussešos iemigām abi dīvānā. Jā, es arī. Pati par sevi brīnījos. Atradusies nenogurdināmā :D. Šodien tiešām jutos nogurusi laikam jau ne no kā... Abi tēta un kaķa uzraudzībā nočučējām tieši divas stundas. Patiesi jutos atpūtusies. Mazais arī pirmās minūtes bija apmierināts, pēc tam atkal atgriezās Niķis. Nu tā jau ir, visu laiku jau nevar būt jautrā omā.

Pirms astoņiem mazais čalis paēda un atkal kļuva miegains. Protams, ka iemigt bija grūti, vai drīzāk - tas neizdevās vispār. Miegs no mazā rakara aizbēga, un mēs izlēmām par labu vannā iešanai.

Vanniņa Artusu laikam uzlādēja patiešām pozitīvi. Jau kuro reizi tā šļakstījās, spirinājās, kūlās ar kājelēm, rociņām, smaidīja. Var redzēt, bērniņam ūdens tiešām patīk. Vīrs jau smējās, ka Artusam šī vanniņa būs drīz par mazu, viņš izkāps ārā un nesīsies uz lielo vannu :). Lai nu kā, man arī sāk likties, ka visai drīz pienāks tā diena, kad vannošanās būs tikai lielajā vannā. Bērni ātri aug. Jā, agrāk jau arī man tā likās. Bet tagad, kad viens tāds zaķuks ir pašu mājās, tas ir uzskatamāk redzams.

Novannojies, ietērpts pidžamā, mazais vēl kādu brīdi bija priecīgs. Pēc tam atkal atgriezās neapmierinātība, niķi, dusmošanās... Paēda no krūts, atkal kļuva miegains. Ha! Ne uz ilgu laiku :).

Abi ar tēti spēlējās. Tētis ir nenogurdināms šajā ziņā. Tāpat kā es, ar patiesu prieku un atdevi darbojas ar mazo. Tētis no visas sirds un visādos veidos mēģināja Artusiņu uzjautrināt. Un ziniet, izdevās. Mazais smaidīja, tētis arī. Visi priecīgi un laimīgi. Hmm, bet vēl jau drīz  (rakstu, skatos pulkstenī – 22:04) tā kā gulēt vajadzētu iet, bet - vai tas tik vienkārši izdosies, kas to lai zin?!

Inga Hartika