25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 11
Laika gaitā, protams, tik daudz, kas mainījies. Pierakstījusi neesmu pilnīgi neko, bet stāstītais būs par mūsu pieredzi un gūtajām atziņām.
Mazais piedzima un man nebija absolūti nekāda priekšstata par to, ko nozīmē vārds „režīms”. Tā kā baroju ar krūti pēc pieprasījuma, jau pirmā mēneša laikā sapratu – kāds tur vēl režīms! It sevišķi jau pirmais mēnesis pēc būtības ir tāds atšķirīgs, jo bērnam lēnām iestājas apjausma par dienu un nakti, par dzīvi ārpus punča, arī vecāki lēnām aprod, ka nu ģimenē ir vēl viens, kuram nepieciešama bezierunu palīdzība.
Ap divu mēnešu vecumu sākām organizēt „vakara darbus” apmēram vienā un tajā pašā laikā – ap plkst.23, reizēm arī vēlāk, jo bērns bija sācis celties naktī tikai 1x – papupojās un gulēja līdz plkst.9-10. Šis gan vēlāk – ap bērna pusgada vecumu – sāka nedaudz atsaukties uz vīra darba spējām, jo papildus sākās bērna miega traucējumi, tādēļ nolēmām, ka vakara vannošanu un gulētiešanu veiksim ātrāk – jau sākot no plkst.21:30, pakāpeniski – pa 15min vakarā – laiku mainījām, līdz tam tikām. Viss, tas bija vienīgais, ko varu dēvēt par „režīmu” līdz bērna pusgada vecumam, pārējais mums notika, kā bērns diktēja. Vai es nemaz neizgāju no mājām viena? Izgāju, bet laikam 2x, jo arī vīrs bija aizņemts darbos, nebija jau tās iespējas tikt! Biju pat uz 4h, lai arī man bija tipiskais krūts bērns, kurš ne knupi ņēma (izņemot ar pieturēšanu), ne ūdeni dzēra. Vienkārši laikā, kad manis nebija, viņam pilnībā pietika ar tēti, kā arī viņam ļoti labi nāca miegs (ak, šie sen aizmirstie laiki!).
Nu, lūk, gulēšana no pusgada vecuma (mazliet pat ātrāk) sāka veidoties kā neliela problēmiņa, režīma tajā visā nebija nekāda, arī izveidot to bija neiespējami, tādēļ no šī gala režīmam klāt neķēros. Neliels režīms sāka izveidoties ēšanā, kad uzsāku piebarošanu. Līdz ar to laika posmā no pusgada līdz 10 mēnešiem bērnam bija ēšanas režīms apmēram vienos un tajos pašos laikos (stundas robežās), bet pēc tam tas nojuka, jo bērns apslima (iesnas, vēdervīruss, vēl kāds vīruss, zobs nāca), rezultātā kļuva atkal par krūts bērnu ar vēlēšanos ēst papildus ēdienu apmēram 1x dienā. Ap to laiku diemžēl biju diezgan nogurusi dēļ miega problēmiņām, bet piens man bija pietiekami, nepretojos šai bērna vēlmei - tikai pupoties, arī samazināta svara problēmu nebija, tādēļ piebarojumu neuzskatīju par tik svarīgu.
Vēl no tiem pašiem 10 mēnešiem līdz 1 gada vecumam novēroju, ka bērns sāk gulēt 2x dienā apmēram tajos pašos laikos – arī šeit jau sāku saredzēt režīmu, biju pati ļoti priecīga, jo šķita – jā, no gada vecuma varētu jau sākt kārtīgu režīmu veidot, varbūt meklēt aukli, lai pati izrautos no mājām, jo bērns savas pamatlietas attīstībā veicis, tagad varu viņu „apgrūtināt” ar procesiem no savas puses, arī atstāt svešam cilvēkam.
Bet nekā! Līdz ar gada vecumu lietas mainījās ļoti, pirmām kārtām jau viņš izdomāja – nevajag 2 dienas gulēšanas, atmetīšu vienu nost, to, kas rīta pusē. Un tad sākās mūsu arī diezgan trakie laiki – no rīta cēlās ap plkst.7, diendusu gāja gulēt plkst.14 līdz 16, nogulēja 1h-2h, vakarā gulēt – plkst.22, naktīs modās vidēji reizes 3. Ap to laiku arī manā rīcībā bija nonācis MK DVD par bērna emocionālo audzināšanu, kurā sadzirdēju šādu lietu – ir bērni, kuriem režīms pašiem izveidojas no dzimšanas (režīmmīļi), un ir bērni, kuriem režīmu ne ar kādu varu neuzspiest (haotiskie). Tad nu pieturējos, ka manējais noteikti nav režīmmīlis, redzot viņa brīvdomātāja dabu.
Bet bija viena „parādība”, kas man laika gaitā lika domas un rīcības mainīt – ap bērna 1 gada un 3 mēnešu vecumu sāku pamanīt, ka mans bērns grūsta un iekausta citus vienaudžus, lielākiem gan „klāt ķeras” reti. Tā kā augumā viņš bija brašs puika, brīvi no viņa darbībām bija 3gadnieki, pārējie – nemaz. Kā tik mazam paskaidrot, ka tas, ko viņš dara, nav labi? Sākās manas asaras – kā man ar bērnu iziet sabiedrībā, kur ir citi bērni? Tā kaušanās notika arī mājās, jo viņam pārsvarā šeit bija garlaicīgi, bet savu neapmierinātību viņš izpauda skaļā balsī un ar aktīvām roku kustībām. Eh, tagad to atceros un izjūtu kā tādas vieglas šausmas, bet pamatā ir jau aizmirsies (jauni kreņķi, vecie ātri kļūst neaktuāli!).
Rezultātā nonācām pie neirologa, kas jau pirmajā acu uzmetienā, ieejot kabinetā, nostāstīja visu manu problēmu un pateica, kā jārīkojas – stingrs režīms! Bez ierunām! Bet kā – ja viņš, dienas laikā ielikts gultā, ārdās tā, it kā kāds viņam pāri darītu (un tā bijis vienmēr)?! Ja gulētlikšana dienas laikā man šķiet tāda neiespējamā misija, ka vieglāk šķiet mēnesi grāvjus rakt! Protams, dakterīte pateica, ka reāli jau tā ir mūsu brīva izvēle, bet režīms dos risinājumu. Un režīms ne tikai gulēšanā, bet arī ēšanā, ka visas problēmas ar neēšanām bērnam pēc gada vecuma rodas tikai un vienīgi no režīma trūkuma, protams, režīms arī laukā iešanā. Jā, nenoliedzu – arī manējais neēda „normāli”, bet viņam bija krūts pēc pieprasījuma līdz pat pusotram gadam (dienas laikā), tādēļ par neēšanu it kā neuztraucos. Bet pabūt sabiedriskās vietās un satikties ar māmiņām un bērniem ļoti gribējās…
Aizbraucām mājās no neirologa un ķērāmies pie darba! Mostamies plkst.7 – to bērns regulēja pats. Plkst.8:30 – brokastis. Ja neēd, tad neēd – bērna problēma, līdz pusdienām nebūs ne kripatiņas no nekā. Dodamies laukā un, kad atgriežamies, pusdienas plkst.12. Atkal – ja neēd, tad neēd. Plkst.13 – lieku gulēt. Pēc diendusas, kura sākumā ilga 1h, bet tad pēkšņi pārauga kvalitatīvā miegā pat 3h garumā, pārsvarā vien plkst.18:30 tika ēstas vakariņas – vienīgā ēdienreize, kuru bērns tiešām ēda kārtīgi – tad mājās no darba ir tētis, un šis kopīgais process acīmredzot viņu „uzrunāja”. Vakara mazgāšanās – plkst.21:30, gulētiešana – plkst.22. Nekādas nobīdes! Nu, labi, sestdienās, svētdienās nedaudz sanāca, bet nekad neļāvām, lai tas ir vairāk par 15min.
Rezultāts? Bērns tiešām kļuva daudz savāktāks. Viņš sāka normāli ēst 3 reizes dienā, arī pats izvēlējās krūts ēšanu samazināt sākumā uz 4 reizēm (no kādām 10-15x), vēlāk uz 2 reizēm. Sāka arī ilgāk no rītiem gulēt – cēlās vien plkst.8.
Kā neiroloģe paskaidroja – šiem virs normas aktīvajiem bērniem ar šādu temperamenta tipu citu pieeju atrast nav iespējams. Bērnam vajag zināt darbību secību un tam jāatkārtojas katru dienu vienā un tajā pašā pulksteņa laikā. Šo biju lasījusi rakstos par hiperaktīviem bērniem, kur tāpat biju lasījusi, ka šo diagnozi uzstāda vien skolas vecumā, tādēļ neiedomājos, ka to varētu piemērot manam gadu, pusotru vecajam. Tā kā viņš bija izteikts režīma nemīlētājs, tad līdz gadam arī īsti nevajadzēja viņu „lauzt”, bet no gada vecuma režīmu vajag. Protams, ka mums – vecākiem – bija grūti, jo savas brīvdienas plānojām pēc bērna ēšanas, laukā iešanas un gulēšanas režīma, bet nu nebija arī tā, ka ārpus mājām netikām.
Kā mums gāja ar to diendusas ievērošanu – sākumā bija ļoti traki, likās, kaimiņi policiju izsauks. Likām gultiņai atpakaļ redeļu malu, lai ārā netiek, klausījos histēriskā bļaušanā, lēkāšanā, mēģinājumos ārā tikt, bet tas bija apmēram 1 nedēļu. Pēc tam atlika pateikt – iesim gulēt, bērns pats aizgāja līdz gultai, iekāpa tajā (mala stāvēja nolaista) un atlika pasēdēt 5-10min blakus, lai viņš jau saldi gulētu. Vēl pēc 3 mēnešiem gultas malu vairs gulēšanas laikā nepacēlu, jo viņš pats apzinājās, ka ir jāguļ, nevis ārā jākāpj.
Kā ir tagad? Pagājuši kādi 10 mēneši no tā laika, kad sākām strādāt pie režīma. Pēdējos 3 mēnešus atļaujamies režīmu ievērot mazāk, jo nu jau bērns ir daudz saprātīgāks, kaut kādas lietas var sarunāt un viņš tās izprot. Kaušanās ar citiem bērniem vairs praktiski nav nu jau kādu pusgadu noteikti, ja nu nejauši kādu pagrūž garāmskrienot sava brašā auguma dēļ. Arī miega daudzums, kā jau divgadniekam, ir samazinājies, taču bez diendusas iztikt nevaram. Pat tad, ja gulētiešana prasa pusotru stundu un miegs – pusstundu, to vajag!
Pamatā mūsu 2gadnieka režīms šobrīd ir šāds: plkst.9 mostas, plkst.9:30 - brokastis, plkst.10-10:30 ejam laukā (kad ir tam gatavs, vairs pati neuzbāžos un nespiežu), plkst.12:30 – pusdienas, plkst.13:30-14 (bet nu jau atkal sāku regulēt uz plkst.13) – diendusa, plkst.14:30-15 viņš mostas, pēc tam paspēlējas istabā un laikā no plkst.17-19 dodamies vakara aktivitātēs laukā, atkarībā, cikos viņš to pieprasa, reizēm ap plkst.16 viņš paprasa launagu, bet tas nav vienmēr, plkst.18:30 – vakariņas, reizēm ap plkst.21 paprasa vēl kaut ko ieēst pirms gulētiešanas, bet arī neregulāri, plkst.22:30 ejam gulēt. Brīvdienās parasti sanāk pamatīgas nobīdes no šī visa, bet nu jau vairs tas neietekmē bērna uzvedību.
Tāda, lūk, pieredze ar režīmu mūsmājās.
mums ir precīzi tas pats ar to speciālo nogurdināšanu - tas nekā nemaina miega ilgumu, vai arī iemidzināšanas ātrumu. protams, pēc pusotra gada kļuva nedaudz vieglāk, jo tas saprāts lielāks.
bet līdz gadam - gurdini vai negurdini, viņš aizmieg tad, kad aizmieg, ceļas reizēm pēc 15min, reizēm negurdināts noguļ daudz ilgāk.
atzīšos - es tā ilgojos, lai mans bērns iemieg pie krūts vai ieaijāts uz rokām, kā tas ir citām mātēm, kuras, protams, par to sūdzas 😃
arī par tām pašām Jāņu brīvdienām - 9os ceļas, 23os iet gulēt, diendusu sanāca izlaist, jo ik pa brīdim vairāku stundu garumā mēģinājām, pat gulēt licēji mainījāmies, ja nu kādam paveicas, visu dienu kā spolīte, nesaprotu, kur viņam tā enerģija...
tagad jau ir vieglāk. Ir runājams. Vienīgi varēja būt mazāk aktīvs 😃 jo nu tiešām- pa Jāniem bijām laukos pie omes. Tur reāli pa āru atradās nepārtrauktā kustībā 12 h no vietas. Un nenolūza. Izēdis pienu vēl patusēja, parunāja, un tikai pēc 10 min iemiga.
visi radi šokā- kā var šitā rotēt bez apstājas 😃 beidzot redzēja, kā tas reāli ir, ka bērns ir nenogurdināms 😀 tā kā blakus ceļš, kur reti, bet brauc mašīnas, kāds visu laiku staigāja nopakaļ, vai vismaz atradās netālu. Es, vīrs, kāds no radiem. Un tā visu dienu uz maiņām.
un tas, cik h ir nostaigājis pa āru neko nemaina. Nav tā, ka uzreiz guļ labāk/ilgāk. Ir ļoti daudz citi apstākļi, kas to ietekmē kopumā....
tā ka cīnamies!
kad bija maziņš, nemodināju, ja gulēja ilgāk. Lielākoties tas nemainīja ierasto ritmu. Ēst pats prasījās ik pēc 3h. Un nē, neļāvu bļaut un gaidīt apaļas 3h, ja nu sadomāja, ka grib ātrāk pie krūts. Sākumā naktī arī ēda ik pēc 3h, pirmā mēneša beigās nogulēja jau pa 5-6h gulēja, naktī ēda tik 2 x.
vēlāk lielākam izveidojās ierasti, ka gulēja 2x dienā pa 1-2h, dažreiz vairāk. Tā, ka pamostos pēc 15min nebija. Vnk ja kāda iemesla pēc trūkās augšā, mēģināju atkal iemidzināt. Lielākoties gulēja. Un ja nē, tad tas nebija katru dienu vienalga. Nākošā dienā atkal pēc ierastā režīma mēģināju pielāgot.
un kā jau teicu- nebija jau nekas akmenī cirsts. Gadījās nobīdes. Taču lielākoties bija tā, ka zināju, kas un kā būs. Un tas galīgi neapgrūtināja ikdienu. Tieši otrādi. Zināju, kuros laikos varu iziet, atstāt ar kādu- jo viņš gulēs. Konkrēti zināju, ka h viņš nogulēs, ja nekas neiztraucēs. Ar laiku sapratu, kas traucē miegu, tas tika novērsts.
jā, iznāca mainīt režīmu, bet ne lielos apjomos. Līdz gadam un 4 mēn. gulēja 2 diendusas, kas bija regulāri. Nedaudz mainījās vienīgi miega ilgums. Rītos cēlās agrāk (jau lielāks), vakarā vēlāk gulēt.
grūtākais bija pāriet no 2 diendusām uz vienu. Bet ar to arī tikām salīdzinoši ātri galā. Likās nereāli uztaisīt vakariņas, ja viens visu laiku asistē. Bet nu neko, viss kārtībā. Lielākam jau prāts vairāk, tad jau varēja reāli piedalīties procesā.
protams, ja bērns pats parāda vairāku dienu garumā, ka kādas lietas ir gatavs darīt vienā un tajā pašā laikā - ko tad tur jaukties 😀 bet man šķiet, ka līdz piebarošanas sākumam tikai vakara gulētiešana ir tas lielums, kas nešaubīgi spēj atkāroties vienā un tajā pašā laikā. kā jau rakstīju - mans krūtsbērns varēja dienā bez ēšanas iztikt reizēm pat 4-5h, ja bija paēdis, dzīvojies, uznācis miegs un tad aizmidzis uz 3h, bet reizēm viņam to krūti vajadzēja ik pa pusotrai stundai. tad kāds tur ēšanas režīms?
mana bērna gadījumā vēl ir tāds neliels faktoriņš kā miega traucējumi, kas nenoliedzami darīja savu, kādēļ no to 5 mēnešu vecuma līdz atradām veidu, kā traucējumus novērst, dienas miegs katru dienu bija atšķirīgā daudzumā un ilgumā. tikai tad, kad šie traucējumi bija sākti novērst, viņam beidzot parādījās kaut kāda regularitāte dienas gulēšanā un tas bija no tiem 10 mēnešiem. līdz tam (nepateikšu vairs par zīdaiņa laiku, bet no tā pusgada vecuma) varēja gulēt dienā 1x un varēja sagribēt gulēt 4x pa īsākiem laikiem. ko tad darīt?!
ar vārdu "hiperaktivitāte" tā uzmanīgi. vismaz es noteikti ar bažām gaidu to skolas vecumu un no šīs diagnozes diezgan baiļojos - tas nebūtu galīgi forši, ja man neirologs tādu bērnam uzstādītu.
klau, tad pastāsti varbūt Tu - kā rīkojies situācijās, ja bērns, piemēram, Tevis izplānotas 2,5h diendusas vietā noguļ 15-30min, līdz ar ko atlikusī diena režīmam attiecīgi pajūk, jo gulēt viņš atkal ies nevis pēc 4-5h, bet jau pēc 2h, jo attiecīgi nav izgulējies, arī ēšana viņam šajā dienā būs savādāka, jo iepriekšējās dienas ēdienreizes laikā gulēs. un, ko darīt, ja nākošā dienā atkal ir savādāka ilguma miegs? kā piespiest bērnu gulēt, ja viņš neguļ? un Tu parasti cēli augšā zīdaiņa vecumā, ja viņš gulēja, tā teikt, par ilgu, lai tikai iekļautos režīmā? un zīdaiņa miega režīms vispār ir tik mainīgs! ja sākumā guļ tās 18h diennaktī, tad uz gadu tikai kādas 14h. tad sanāk, ka pirmajā gadā tie režīmi ik pa 3-4 mēnešiem tiek pārregulēti?
mani tas ļoti interesē, jo nekur nevaru atrast tādu cilvēcīgu atbildi! tā kā pieļauju, ka mūsu dzīvē ienāks vēl kāds mazulis, gribu to zināt, jo varbūt šim mazulim izdodas šo visu sākt ātrāk.
redz, es saprotu, ka režīms ir tas, ko ievēro katru dienu, taču, ko dara situācijās, ja zīdainis pats to nespēj realizēt?
nesatraucies, neņemu galvā ne nieka 😃 ko tad man tur galvā ņemt? 😉
kā jau teicu - sapratu būtisku atšķirību pie šīs režīma veidošanas "lietas" 😀
atvaino, bet režīms jau nu galīgi neizslēdz samīļošanu, spēlēšanos utt 😃 😃
viss NOTIEK arī ar režīmu!! Režīms ir konkrētām lietām, pārējā laikā daram to pašu, ko visi normālie bezrežīma bērni 😃
arī manējais vienmēr bijis hiperaktīvs. Savos gandrīz 2arpusgados ne reizi nav atlūzis miegam!! Nekad. Lai cik h pavadījis nomodā. Nav tā, ka spēlētos, kkur aizmigtu. Nē. Ne reizi. Tikai konkrēti ieliekot gultā, izēd savu pienu un tad arī aizmieg. I tad vēl ne uzreiz. Patusē, parunā ar savu mīļmantu un tad guļ. Arī pēc 12h nomodā !nepārtrauktas rotēšanas! pa āru. Tā lūk!
tieši tāpēc (iespaidojoties no šī paša DVD) režīmu veidoju. Un nav jau tā, ka man viss gadiem uz priekšu saplānots. Vnk zinu- mostamies tikos, ēdam tikos, gulēt tikos. Vismaz aptuveni. Arī bērns lieliski zina- pēc brokastīm patusējam, ejam laukā, mājās paēdam, ejam gulēt. Utt. Neredzu problēmu.
lasot komentārus, es sapratu būtisku lietu - vairums mammu režīmu veido SEV, nevis skatās bērna vajadzības un nepieciešamību pēc tā. ar savu rakstīto es centos parādīt, kā režīms spēj mainīt bērna uzvedību, nekur nebija runa par to, kā tas atviegloja manu ikdienu, jo, godīgi sakot, man bija grūtāk, kad sākām šo režīmu ievērot, jo arī esmu cilvēks, kam nepatīk, ka katru dienu atkārtojas viens un tas pats konkrētos laikos. jā, man patīk no rīta saplānot dienu, bet tā strikti, lai katra diena tuvākā mēneša un pat pusgada laikā būtu zināma - tas man laupa kaut kādu brīvības sajūtu.
šeit ir runa tikai un vienīgi par virs normas aktīva bērna uzvedības izmaiņu ietekmēšanu caur režīmu.
Es jau laikam atkal atkārtošos, bet esmu tikai un vienīgi PAR režīmu. Tāds tika ieviests kopš dzimšanas. Pašai patīk noteikta lietu kārtība un lai bērnam nav haoss galvā, režīms tika ievērots. Protams, nobīdes arī gadījās, sevišķi slimošanas vai zobu nākšanas laikā.... Tomēr centos tam pieturēties.
Manā skatījumā ir tomēr vieglāk visiem, ja zini-kad bērnam jāguļ, kad jāēd. Vieglāk plānot braucienu kkur, kaut vai laiku, kad var ieiet dušā 😀
baigi jau atkarīgs no bērna vecuma arī. līdz gadam (atkārtošos miljono reizi) arī es savam nepakam nekādu režīmu iedzīt nevarēju. kad pārstāja gulēt 2 diendusas pēc gada vecuma, arī bija trači, tā kā dažiem radiniekiem šķita, ka es bērnu speciāli gulēt nelieku - mēģināju likt 2x, bet, kā lai noliek gulēt bērnu, kurš negrib to darīt?!
manējam sanāca turpat pusotrs gads, kad to režīmu sākām veidot un tad arī tas izdevās.
piemēram, kad martā, aprīlī pēkšņi sāka mosties nevis 8os, bet 9os, sākumā modināju, tad centos likt gulēt agrāk - abi varianti izgāzās. nav jau tā, ka viņš man vienmēr 100% parakstās uz "jaunajiem piedāvājumiem".
lai nu kā, bet ar šo savu dalīšanos par virsnormas aktīvā bērna "kontroli" ceru kaut kā palīdzēt tām mammām, kuras ar saviem gadu, pusotru vecajiem nezina, kā vairs tikt galā, jo mēs paši esam to piedzīvojuši un atradām šo kā labāko no risinājumiem 😀 pati atceros, kā nereti kompleksoju - kā man, mammai, kas ar bērnu diendienā ir kopā, kas tik daudz cenšas ar bērnu komunicēt, tik ļoti atbalsta"sarunāšanas un izrunāšanas metodi", nekā netiek galā. reizēm pat bija tik tālu, ka likās - jādzīvo 4 sienās un viss.
redz, tas mammas daudzums un stress mājās to bērna uzvedību neietekmē tik daudz, cik bērna temperaments 😉 ja ir bērns sangviniķis, no viņa neiztaisīsi flegmatiķi un otrādi.
kā reizi, Rolly savā laikā par šo iesūtījusi rakstiņu http://www.maminuklubs.lv/berna_psihologija_attistiba/kads-ir-tava-berna-temperaments-rolly/
ja tas neietekmē bērna uzvedību, tad es arī neredzu iemeslu uzspiest bērnam režīmu. bet, piemēram, bija mums bēbīšskolā gadījuma - māmiņai meitiņa, mazliet pāri gadiņam, visiem iet klāt un sit, cita meitenīte, pusgadu vecāka, pieiet sasisto bērniņu samīļot, tad nu kauslīte pieiet šai klāt un izplēš kārtīgu kušķi ar matiem. kauslītes māmiņa tikmēr mierīgi nosaka "tā nedrīkst", pat pirkstu nepakustina, lai savu bērnu novāktu malā. pati visu laiku labi redzēja, kā uzvedas viņas bērns, bet ļāva, lai tā notiek, vēl lepni stāstīja, ka šitādā vai tādā pozā mājās sēdēt nevar, jo meitiņa uzreiz prasot pupu. protams, kā tās pozas rāda, tā bērns klāt un prasa pupu, bet māte to liedz. ko bērns? par to iet atkal un atkal iekaustīt citus un tā nopietni! citas māmiņas savus piekautos mīļo, klusi ko komentē, bet, protams, mīļā miera labad skaļi neaizrāda. tad nu, cita starpā, sāku skaļi klāstīt savu pieredzi, kā man gājis ar kausli (to it kā stāstu citai māmiņai). šī kauslītes māmiņa it kā saausās, noklausās, bet beigās nosaka - es pati nezinu, ko darīšu pēc stundas, ko darīšu rīt vai parīt, tādēļ režīmu uzskata par galīgi nevajadzīgu! tas man šķita diezgan bezatbildīgi, jo redzēt, kā tavs bērns ar spēku sit citam un neko lietas labā nedarīt... nezinu. ja tāda ir situācija, tad man gan šķiet, ka jāpārkāpj sev pāri un režīms jāsāk taisīt.
nu, jā, maisījuma lietošana pati par sevi sanāk pēc režīma. bet arī šeit es nesaprotu - ja, piemēram, bērns nav režīmmīlis, bet vajadzīgo 2h vietā noguļ pusstundu un tad pamostas un prasa ēst - ko darīt atlikušo pusotru, divas stundas? ļaut bļaut? un ir bērni, kuri tiešām tās 2h nobļaus, kamēr nedabūs to pudeli!
kā jau teicu - katram bērnam tas ir atšķirīgi. piemēram, manējam, ja vienu dienu konkrēto (pieņemot, ka sākuma laiks līdzīgs) miegu gulēja pusstundu, tad nākošā dienā gulēja 4h. kā šādā gadījumā izveidot gulēšanas un ēšanas režīmu? jāceļ augšā? vai arī, ja tikko piecēlies, pēc 10min spiest atkal gulēt, lai tie laiki katru dienu būtu vienādi? es nekur neradu atbildi uz šo jautājumu, tādēļ ļāvu migt, kad miga, un ļāvu mosties, kad modās. ja Tev ir "receptīte", padalies 😉
jā, risinājums bija super, tikai neteikšu, ka bija ļoti viegli pie tāda tikt, jo bija reizes, kad bērns kliedz, jo viņam vajag tieši to ēdamlietu, kas bija pretī nākošā bērna rokās. un ne jau man ir grūti viņam to sagādāt - jāievēro režīms!
kā jau rakstīju un arī pieminētajā DVD, tiek norādīts, ka bērniņiem ir dažādas spējas pirmajā gadā pielāgoties režīmam. jāsaka, ka manējais nudien katru dienu gulēja atšķirīgu laiku, atšķirīgā laikā viņam sāka nākt miegs, arī ēda viņš katru dienu atšķirīgos laikos - reizēm biežāk, reizēm pavisam reti. kad vēl naktīs sāka vispār negulēt, ne tikai bija problēmiņas ar dienas miegu, iedomāties nespēju - kā lai viņam ieradina vispār kādu režīmu!