Ralfiņš ticis pie silta guļammaisa

Drīz jau mazajam būs pieci mēnesīši, tomēr ir dažas jaunas lietas, ko mazais būs samācījies vēl līdz savai piecu mēnesīšu dzimšanas dieniņai. Ralfiņš iemācījies jau stabili velties no muguras uz vēdera, bet atpakaļ gan ne reizi vēl nav mēģinājis. Garajās brīvdienās novēroju vēl kādu jaunumu – spēlējāmies abi lielajā gultā un Ralfiņš atkal apvēlās uz vēdera. Pēc tam ievēroju, kā viņš ceļ dupsi gaisā un kā tāds mazs tārpiņš mēģina šļūkt uz priekšu. Rotēšana neskaitās, jo tas viņam sanāk ļoti labi, bet nošļūcām pa gultu vismaz kādus 10 cm uz priekšu par spīti tam, ka uz mīkstas virsmas tas tik vienkārši nemaz nesanāk.

{smallpic:1}

Tagad pilnīgi viss bez izņēmuma, kas gadās rociņās, tiek ielikts mutītē nogaršošanai. Tas notiek jau labu laiku, bet pēdējā nedēļā ir tikai viena taisna vīle – no sākuma pagaršo un tikai tad apskata :)

Ralfiņš jau pirms kāda laika bija sācis pa naktīm vairākas reizes celties, lai arī kopumā ir ļoti priekšzīmīgs gulētājs. No sākuma saistīju to ar iespēju, ka varbūt piena kļuvis mazāk un mazajam vajag vairāk, tāpēc ceļas uz nakts ēšanu, bet kaut kā negribējās ticēt, jo nakts celšanos mums nebija jau sen un pa dienu mazais ir smaidīgs un jūtas ļoti labi. Fizioterapeite minēja, ka tas saistīts ar lielāku aktivitāti – to pašu rotēšanu, velšanos un šļūkšanu. Kad nakts vidū Ralfiņš modās, skatos- sega nospārdīta un mazajam visdrīzāk auksti, vai arī pamodies pats no savām kustībām. Bija nakts, kad mazais bija apvēlies gultiņā uz vēdera, un tad atpakaļ netiek un raud. Protams, tādās reizēs bija jāuzēd un tā pamazām sākās riņķa dancis vairāku nedēļu garumā ar nakts celšanos un ēšanu.

{smallpic:2}

Pēc draudzenes ieteikuma pagājušonedēļ sagādājām mazajam siltu guļammaisu, ko viņš nevar nospārdīt, kurā nav iespējams apvelties uz vēdera, bet tomēr var brīvi grozīties uz sāniņiem. Tā izrādījās brīnumlieta!

Vēl strādāju pie tā, lai mazais uz diendusu aizmigtu pats. Neiespringstu uz to, bet Ralfiņš pa dienu vairs rokās neaizmieg. Tā kā miedziņš nāk, tad nekas cits neatliek kā aizmigt pašam un nekādas lielās problēmas mums tas arī nesagādā. Galvenais sagaidīt, kad mazais ir patiešām miegains un tikai tad likt gultiņā un piedāvāt pačučēt. Tad vai nu padziedu, parunāju vai ieslēdzu mūziku. Ja mazais raud, pieeju, samīļoju un Ralfiņš nomierinās. Drīz pēc tam arī actiņas ir ciet. Nevaru aprakstīt to sajūtu, kad izdodas bērnu nomierināt vienkārši esot blakus, skatoties actiņās, paijājot vaidziņu un runājot ar viņu. Atceros Ralfiņa pirmos mēnesīšus – viņš neko daudz nesaprata, tikai raudāja vien. Nomierināt palīdzēja tikai šūpošana, nēsāšana vai pielikšana pie krūts, bet ne runāšana un vienkārši būšana blakus. Tagad redzu, cik mierīgs viņš kļūst, kad vienkārši pienāku klāt un noglāstu. Tad man dikti gribas smaidīt, bet zinu, ka labāk noturēties, citādi no gulēšanas nekas var nesanākt :)

{smallpic:3}

Tā kā Ralfiņam ir iepatikusies dziedāšana, tad nolēmu painteresēties arī par manas un vīra bērnības pasaku grāmatām. Viesojoties pie vīra un saviem vecākiem, tiku pie liela maisa ar dažādām pasaku grāmatām. Protams, var jau pirkt jaunas, tomēr tik patīkamas atmiņas un sajūtas pārņem, pārlapojot pasaku grāmatas, kuras pati, maza būdama, esmu šķirstījusi un sazīmējusi. „Pifa piedzīvojumi” –fantastiski jauka grāmatiņa ar jautrām ilustrācijām par tēvoci Cēzaru, mazo Dudū un krustmāti Agati. Un saglabājušās tik daudz Margaritas Stārastes ilustrētās bērnu pasaku un dzejoļu grāmatiņas!

Nevaru sagaidīt laiku, kad sākšu tās lasīt Ralfiņam pirms vakara miedziņa. Jau mēģinājām abi kopā skatīties „Pifa piedzīvojumus” un mazais aktīvi komentēja manis stāstīto un rādīto:)

Tā kā jūnija sākumā dosimies pirmajā garajā mazuļa ceļojumā uz Tallinu, tad šonedēļ jau gājām iesniegt dokumentus Ralfiņa pases saņemšanai. Tik jauki, ka garās rindas izpaliek, ja piesakās uz konkrētu laiku. Ātri un viegli.

Tā mums pa šo mazo laiciņu gājis. Nākamnedēļ būs atkal svēršanās un mērīšanās pie mūsu jaukās ģimenes ārstes, jo pieci mēneši būs klāt, bet pati gaidu nākamnedēļ plānotās vizuālās pārvērtības :)