Radio raidījuma vadītāja un 5 bērnu māmiņas Diāna Zande sāk rakstīt blogu!

Māmiņu Kluba radio raidījuma vadītāja, psiholoģe Diāna Zande atklāj savu blogu, kurā varēsi lasīt par izjūtām, par iespējām, kuras mums visiem un katram ir, par šaubām, par ikdienu, par noslēpumiem un atklājumiem – par „dzīvi parasto”.

Augusta pēdējā nedēļā man dzimšanas diena, kuru šogad svinēju ar savu vīru un pieciem bērniem uz upes – vienas dienas laivu braucienā no Līgatnes līdz Rāmkalniem. Kā jau tas tradicionāli notiek, tieši tajā dienā un tajā vietā lija lietus, tiesa, lielākā brauciena daļa bija tikai nomākušos mākoņu pavadīta. Bija gan šampanietis, gan torte un svecītes, bija kašķi par labākajām airēšanas tehnikām, bija smiekli, nogurums vakarā un gandarījuma sajūta pēc gandrīz 40 km airēšanās.

Esmu laivotāja, laiviniece, laivu braucēja... Mani bērni, vēl nedzimuši, izvazāti pa lietiem un krusu un negaisiem pa upju upēm, bet katru gadu atkal un atkal kāpjam  laivā un dodamies pa straumi. Upe jau tā pati dzīve vien ir -  jāmēģina saskaņot ritmus, atrast kopīgu valodu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jāatrod vieta, kur vislabāk piestāt, jāizvairās no siekstām, jāpludinās, vērojot krastus un domājot...

Un – lai cik reižu jau braukts, katru reizi katrs līkums slēpj izaicinājumu – nezināmo, izpētāmo. Upe var samērcēt līdz pēdējai vīlītei, tā var būt dāsna un apdāvināt ar lomu (un tātad, vakariņām), tā var ievest odu pulkā vai svelmainā klajumā. Bet – jāiras uz priekšu vien ir – vai pa nekustīgu „dīķi” vai krācēm, kuras grasās vismaz piesmelt laivu , ja ne apgāzt to.

Kā tas ir – doties uz priekšu, kad galīgi nav spēka, kad šķiet, tūlīt, tūlīt jau būs tā miera osta, bet – līkums, nākošais un – atkal nekā?  Šādas sajūtas var pārņemt ( un noteikti, ir pazīstamas katrai cilvēciskai būtnei) - nebeidzamās naktis ar zīdaini, maģistra darbs, kas jāpabeidz, tikai – vēl jāpielabo te un tur un vēl drusciņ, attiecības, kuras jau ievedušas purvā, bet – nav ne jausmas, vai no tā var tikt ārā vienatnē, labāk turēties pie tā praula, nevis atsperties un domāt pašai.

Darbs, kurš ne īsti patīk, ne nepatīk, bet – ko lai dara, maize taču jāpelna... Tik ļoti gribas, lai kāds cits uzņemas atbildību, pasaka – kā darīt, kā ir „pareizi” un droši  un – dzīvot laimīgi. Jā, bet, ja kāds cits lems, darīs, tad tā laiva brauks tur, kur tam citam patiks, kur viņam ērti un patīkami.

Un ko darīt, ja viņa mērķis nav mans mērķis? Ja viņa iedomātie laimes kalni man nekādu laimi nenes? Tādēļ, manuprāt, svarīgi, noskaidrot, kas tad man, tev, mums katram ir svarīgi ? Varbūt arī tādēļ man patīk laivu braucieni, ka tajos pašai jāairē un var daudz izdomāt par dzīvi – ko es vēlos no savas dzīves? Kas man tajā svarīgi? Kas nepieciešams, lai es sasniegtu savus mērķus? Kas man no tā jau ir? Kā man trūkst? Ko es varu darīt, lai realizētu sev svarīgo? Kādu pirmo ( tikai vienu vienīgo) soli speršu jau šodien, lai nākotnē nonāktu tur, kur vēlos? Šos jautājumus regulāri uzdodu sev pašai un arī saviem klientiem un grupām, ar kurām strādāju. Dažreiz atbildes pārsteidz pašu cilvēku – izrādās, viņš tik ilgi gājis citā, nevis sev svarīgā virzienā.

Kur tu vēlies nonākt? Ko gribi sasniegt? Vai esi to sev pajautājusi? Varbūt, ir īstais brīdis to darīt? Nokavēt nav iespējams, ja sāc jau šodien! Nemāni sevi, ka upe no iztekas uzreiz var nonākt ietekā, tā  nenotiek, bet – ja iekāp laivā, paņem airi un liec to lietā, noteikti, aizirsies uz savu mērķi!

Par ko es vēlos rakstīt savā lapā? Par izjūtām, par iespējām, kuras mums visiem un katram ir! Par šaubām, par ikdienu, par noslēpumiem un atklājumiem – par „dzīvi parasto” . Par ko jūs gribat lasīt manā lapā? Varbūt mūsu mērķi saskan?

Veiksmi mums visiem !

Diāna