Prieks par pavasari!

Gaisā virmo pavasaris un esmu priecīga par to, ka pastaigas tagad izvēršas aizvien garākas. Pat nepamanu kā pusotra stunda pagājusi. Prieks, ka arī bēbis vairs nav jātuntuļo trijās kārtās un arī pati varu biezo mēteli atlikt tālākā stūrī. Cerams, ka ziema ir pagājusi un atpakaļ vairs nenāks.

Bet ir arī otra puse – pavasaris laikam daudziem iet roku rokā ar iesnām un arī es neesmu izņēmums... Labi, ka tikai iesnas, bet nu dažu labu iziešanu esmu atlikusi, lai pēc iespējas ātrāk tiktu uz strīpas. Šonedēļ tāpēc nevarējām tikt uz bēbīša skoliņu uz iepazīšanās nodarbību. Ralfiņš arī tā dīvaini mēdz nošķaudīties un nevaru saprast – istabā ļoti silts, pat karsts, kad saule iespīd logā, bet tā šķaudīšana. Arī iesniņas reizēm var novērot, bet par īstām iesnām arī nenosauksi. Profilakses pēc mēdzu paskalot bēbim degunteli ar jūras ūdeni un šķiet, ka tādiem maziņiem viss ļoti ātri pāriet.

Pagājušajā nedēļā ar Ralfiņu bijām pie neirologa, jo mazajam ir tonuss labajā pusē. Tās ir sekas tam, ka viņš no 32. grūtniecības nedēļas nemainīja savu pozu un kā bija ar galviņu augšpusē, tā arī palika līdz pat nākšanai pasaulē. Daktere nozīmēja pie rehabilitologa un būs jāapmeklē vingrošanas. Līdz tiksim pie rehabilitologa un sagaidīsim savu rindu uz vingrošanām, paies diezgan ilgs laiks, tāpēc šobrīd meklēju vietu, kur iesim par maksu. Apsveru arī iespēju par masāžām mājās.

Ar mazo Ralfiņu tagad ir pavisam jautri – mazais smejas pilnā balsī un viņu ir ļoti viegli sasmīdināt. Ralfiņš sāk smieties, man sanāk smiekli par viņa smiekliņu un tā mēs abi jautrojamies. Vēl smieklīgi, ka puika agrākās raudāšanas vietā sācis „sūdzēties” (kā es to mēdzu saukt). Tagad, kad bēbis ir ar kaut ko neapmierināts, viņš uztaisa apvainojušos sejiņu un vienā laidā atkārto „eiiii-giiii-giiii”. Tik smieklīgi. Īpaši vakaros tā tiek paziņots, ka laiks doties uz čuču. Tagad Ralfiņu vairāk kā agrāk interesē viss, kas notiek apkārt. Pat paēst negrib mierīgi – skatās visur apkārt. Paēd, paēd, paskatās. Ja es vēl kādu žurnālu tajā laikā palasu, tad Ralfiņš arī iemet aci JEs tajās reizēs viņam saku, ka pie galda šitā nevar šņakarēties – vai nu jāēd vai vāksim to ‘galdiņu’ nost :D

Bet visvairāk man prieks par to, ka Ralfiņš patiešām raud mazāk. Tik ļoti to gaidīju. Līdz šim savu bēbi uzskatīju par ļoti raudulīgu. Visi apkārtējie gan vienmēr teikuši, ka es pārspīlēju – visi bērni raud un daudz raud. Pie neirologa gan vēl pirms nedēļas bija riktīgs cirks un opera divi vienā – tad Ralfiņam vienalga, ir tur mamma vai nav, runā ar viņu kāds vai nerunā – tāpat nedzird, jo raud vienā gabalā. Nepatika tāda staipīšana un vingrināšana. Man vienubrīd pat sametās kauns, ka nevaru savu bērnu nomierināt, bet daktere gan vienā mierā un ar smaidu noteica, ko tad es citu gribot – bērniņam jāraud, ja nepatīk.. Nu laikam tiešām tas nozīmē, ka esmu līdz šim sadomājusies, ka manējais vienīgais tāds nemierīgs :) Bet nu kopumā ar šo lietu iet arvien labāk. Tas jau ir progress, ka ar ratiem veikalus varam izstaigāt un arī kafejnīcā pasēdēt. Turklāt tas viss Ralfiņam nomodā esot.

Ja arī Tu vēlies rakstīt blogu un vismaz 2-3 reizes nedēļā pastāstīt, kā Tavs mazais dzīvo, attīstās un kā jūties Tu, piesakies, rakstot uz kristine@maminuklubs.lv! Dāvaniņas no Māmiņu Kluba garantētas :)