Par kalpošanu

Ģimenes atbalsta centra "Līna" psiholoģe Vita Kalniņa izklāsta savas pārdomas par kalpošanu citiem, nestrādājot par kalponi, bet tomēr kalpojot citiem.

Jau labu laiku domāju, kā lai nosaucu to, ar ko es un citi netiešie kolēģi nodarbojamies, kad publiskā telpā mēģinām cilvēkiem skaidrot lietas. Kad cenšamies citus caur kādu mēdiju atbalstīt, saturēt un iedvesmot. Kad runājam, rakstam un atbildam – tāpat vien, ļoti bieži pat bez elementāra un varbūt formāla “paldies”. Kad kavējam izņemt savus bērnus no bērnudārza vai aizvest uz nodarbību, jo tai laikā ir kaut kur jābūt studijā un jārunā tiešraidē. Vai arī ir paredzēts ieraksts, kur visu vakaru esi apsvēris, ko prātīgu un cilvēkiem noderīgu pateikt, taču attopies pret ierobežojošiem jautājumiem, kurus atbildot svarīgais tāpat paliek nepateikts.

Situācijās, kad esi runājis ar savu intervētāju gandrīz stundu, lai nekļūtu pret savu klausītāju vai skatītāju paviršs, mēdz notikt, ka no tās atspoguļotas ir vien trīs minūtes. Pēc tam iespējams tev pārmet seklumu, jo neesi izsniedzis receptes tipa atbildi, kas derētu visiem. Iztrūkusi esot viegli izpildāma instrukcija, pēc kuras sāktos “laimīgā dzīve”. Vai dažas precīzas kustības un izteikti teikumi, pēc kuriem ar bērnu notiks brīnums, un viņš sāks klausīt, ēst, gulēt un iet uz podiņa. Un reizēm esot vajadzīgs vienkārši šovs. Diemžēl arī traģiski stāsti var kļūt par šova elementiem, tikai tad man (un nešaubos, ka arī citiem) mēdz parādīties jautājums, kā ar to visu sadzīvot, saglabājot ticību labajam un turpinot pieturēties pie ētikas normām.

Es tiešām ilgi nespēju tam atrast vārdu. Kad mani bērni jautāja, kāpēc es to daru, man nāca prātā jocīgas atbildes. Sākot ar to, ka “tas ir labs darbs” un beidzot ar “manā profesijā ir svarīgi kalpot cilvēkiem”. Un tad man nācās skaidrot, ko tas vispār nozīmē. Nestrādāt par kalponi, bet tomēr kalpot.

Īstenībā es ticu brīnumiem. Cilvēku iekšējo resursu un pašdziedināšanās brīnumam. Es ticu, ka cilvēkiem instrukcijas ne tikai ir nevajadzīgas, bet pat kaitīgas. Pamēģini vienu padomu, pamēģini otru, kamēr trešajā vairs īsti pat negribi klausīties, domājot, ka vaina ir pārāk nopietna vai arī visi padomdevēji muļķi. Es ticu, ka labākais darbs ir palīdzēt mammai un tētim atrast pašiem sevī spēku, lai viņi paši iemācītos palīdzēt saviem bērniem viņiem vien noderīgā un unikālā veidā.

Diemžēl attālināti es varu vien iedvesmot un drošināt. Taču es ticu, ka kādam tas ir tieši nepieciešamais sākums.

 Vita Kalniņa

Mani raksti lasāmi arī www.lina.lv.