Par kaķiem

Kādas attiecības Diānas Zandes ģimenē ir ar kaķiem? Kā sadzīvot kaķiem un bērniem zem viena jumta? Lasi Diānas Zandes blogu!

{smallpic:1}

Mums ir divi kaķi – Ķipars un Ķeizars. Abi ir gana augstdzimuši, abiem smalkas sugas – Ķeizars ir jau otrais meinkūnu sugas minka mūsmājās, bet Ķipars – Ņevas maskarādes mincis. Kaut arī abi ir ar „ciltsrakstiem”, netiek nekā īpaši lutināti vai auklēti un nebūs „izstāžu favorīti”. Kaķi mūsu mājās ir, lai viņus mīlētu.  Abi mūsmājās nonāca pavasarī, kad bijām  izsērojuši mūsu 10 gadus vecā meinkūnu sugas runčuka  Budzīša slimību un nāvi. Abi traki mīļi un vajadzīgi mums visiem, katram citā veidā. Manuprāt, mūsu mājdzīvnieki „strādā” mūsu labā un dara savā ziņā, terapeitisku darbu.

Visvairāk kaķi nepieciešami Katrīnai Elizabetei. Viņai ir 8 gadi un sava mūža pirmos gandrīz astoņus gadus dzīvojusi cieši kopā ar kaķi, kas bija ne tikai mājdzīvnieks, bet arī mūsu jaunākās meitiņas sirdsdraugs. Budzis zināja visus viņas noslēpumus, viņa garajā un kuplajā astē viņa slaucīja savas bēdu asaras, viņu tīstīja segās, rotāja ar krellēm, baroja ar slepeniem kārumiem. Kad viņš pirms gada nomira, Elizabete četras stundas izmisīgi raudāja, apkampa viņa ķermenīti un paziņoja, ka nevienam Budzīti neatdos, ka viņš gulēs viņas istabā koka zārciņā. Kaķīti tomēr apbedījām un vietā, kur viņš aprakts, nu ir akmens, kuram garām ejot, allaž sakām, sveiks, Budzīt... 

Mēs visi sērojām par mūsu kaķīti, kurš bija vairāk nekā tikai mājdzīvnieks... Bērni piedzīvoja pirmo īsto zaudējumu un izdzīvoja īstas sēras, kurām spēja palīdzēt tikai laiks un daudz daudz stundu, atceroties Budzi, skatoties viņa fotogrāfijas un runājot par nāvi. Elizabete izdzīvoja visas sēru stadijas – gan noliegumu, gan dusmas, gan vainas sajūtu. Vecākiem ir grūti skatīties bērna ciešanās un pirmā , instinktīvā vēlme ir – nopirksim Tev citu kaķīti. Bet – visam savs laiks. Nedrīkst steigties, jo sāpēm vajadzīgs savs laiks, lai tās aprimtu, izsāpētu un pārvērstos skaistās, nedaudz smeldzīgās, bet tomēr, tik dārgās atmiņās un pateicībā par laiku, ko esam pavadījuši kopā.  

Un nu mums atkal mājās minkas – divi dauzoņas, kuri ar savu klātbūtni palīdz katram citā veidā. Šobrīd mūsu vidējā meita Justīne dodas prom no mājām „plašajā pasaulē” un pēc nedēļas mēs kļūsim par ģimeni ar diviem bērniem. Man kaķi palīdz vēl arvien just mājas burzmu, ka mūsu ir daudz. Kaķi vai nu ir kaut kur „nolūzuši” un guļ, vai arī dauzās pa māju, ka put vien – dzijas pa gaisu, krūzes pa grīdu un orhidejas izbirušas no podiem – kā lai dusmojas, ja paši neesam novākuši sev svarīgo no divu aktīvu kaķu pusaudžu ceļa? Savā ziņā, kaķi palīdz man vēl arvien justies kā lielas ģimenes mammai.

Elizabete kaķus, vienkārši, mīl, turklāt, dara to aktīvi un daudz – nēsā viņus klēpī, guldina sev blakus. Kaut arī meinkūnam Ķeizaram tas nepatīk, viņš tieši Elizabetes mākai noguldīt kaķus savā gultā ļaujas... Šķiet, ka kaķi jūt – varbūt šī mazā meitene ir drusku par aktīvu, bet viņas mīlestība ir patiesa līdz sirds dziļumiem... Viņi no viņas brīžiem bēg, bet citbrīd skatos – abi vakarā jau gaida viņas gultā.

Kārlis ar kaķiem draudzējas vakaros – viņi labprāt ieiet viņa istabā, kur viņus sagaida miers un draudzīga paijāšana. Kārlis ar kaķiem aprunājas, un viņi labprāt lien aiz viņa gultas, kur ir laba slēptuve. Kārlis ir prātīgs cilvēks un kaķus nespaida, neķersta un nemeklē pa pagultēm, bet – viņš iebāž seju kaķa kažokā un smaidīgs mīļojas... viņš kļūst lielāks un šķiet, ka dažreiz viņam vieglāk savu vajadzību pēc kārtīga samīļojiena atzīt kaķim, nevis vecākiem.

Mēs ar Juri izjūtam kaķu mīlumu no rītiem , kad Ķipars ar savu mēli nolaiza sejas  - mani viņš iemīļojis visvairāk un no viņa paslēpties var tikai zem segas. Juris ar viņiem sarunājas „kaķiski” – uzmurrā, uzņaud un pat uzšņāc. Un kaķi viņu respektē, šķiet, ka Tieši kaķi Jurim palīdz justies kā mūsu dīvainā bara vadonim.

Tā nu mums iet – ģimenei ar bērnu un kaķu baru. Arī tagad Ķipars ir klāt un cenšas uzkāpt uz datora klaviatūras, sakot – nu, gana rakstīts, nāc, padauzīsimies!

Iešu ar!