Par izvēlēm, bailēm un kļūdām

Māmiņa Ērika Rudaša stāsta par izvēli, savām bailēm un kļūdām.

Čau čau visiem! ;-)

Paldies rebekijai un ritai123 par ierosinātajām tēmām- tas ļoti atvieglo rakstīšanu. Lai gan sirdij smagāka un tuvāka likās ritas123 tēma, tomēr ievērošu rindas kārtību un pastāstīšu, kā tas ir, kad visa bērna dzīve, katrs būt vai nebūt man jāizlemj vienpersoniski.

Atzīšu, ka būt vienīgajam noteicošajam vecākam ir koks ar diviem galiem. Ir bezgala FORŠI, kad varu ņemt meitiņu sev blakus gultā, kad vien man vai viņai to iegribas, /un neviens uz to nav greizsirdīgs/; mēs varam kopīgi paskatīties multenes /un neviens nepukst, ka taču „hoķis”  iet!/ vai uzspēlēt istabā tādu riktīgu futbolu /un neviens nebļaus, ja sasitīsim vāzi/; neviens mani nebiksta, lai lasu ātrāk vakara pasaciņu, jo vēlas seksu, un galu galā nav strīdu par to, kā pavadīt brīvdienas, ko ēst pusdienās, braukt ar autobusu vai iet kājām un kādas krāsas svārciņus Evelīnai pirkt. Ir FORŠI.

Tāpat arī sirds ir mierīga, jo esmu pārliecināta par savām zināšanām bērna audzināšanā- „māmiņu tusiņš” + „mans mazais” + „māmiņu klubs” dod neatsveramus padomus un  atbalstu, kuru vēl stiprāku dara intuīcija. Tāpēc brīžos, kad redzu, kā draudzenes vīrs pēkšņi izdomājis, ka jāiztīra bērnam ausis, ķeras klāt tā, ka bērns pīkst, atviegloti nopūšos- man neviens nav jāpārliecina, ka ir pareizi tā, kā es šobrīd rīkojos attiecībā uz bērnu.

 {pic:1}

Nu nav man tādu „ģimenes konfliktu”- piemēram bērna (ne)sodīšana, pēršana, ko ļaut un ko neļaut. Manuprāt visgrūtāk ir tad, ja vecāki nespēj rast kompromisu: piemēram, bērns dusmās sit mammai vai tētim. Tēvs vēlas bērnam uzšaut pa dupsi vai iesist pretī, bet māte uzskata, ka tā nav pareizi, ka ar bērnu ir jārunā. Un rodas konflikts, jo katram sava taisnība. Stress un bailes- es zinu, ka sišana pretī ietekmēs bērna uzvedību un personību nākotnē, bet es neko nevaru iebilst, jo viņš ir bērna tēvs un piedalās audzināšanā...

Es uzskatu, ka audzināšanas jautājumos, ja ir divi dažādi viedokļi- ļaut vai neļaut- abiem vecākiem vajadzētu izmantot šodienas iespējas un maksimāli daudz par KATRU JAUTĀJUMU uzzināt speciālistu viedokli- internetā, literatūrā, un, galu galā- svētdienas rītos TV3! Un tad izlemt, kādu dēlu vai meitu viņi vēlas redzēt pēc gadiem desmit piecpadsmit. ;-)

Tanī pat laikā izstāstīšu arī par negatīvajiem aspektiem, kuri ir diezgan daudz. Un tie ir tik nopietni, ka patiesībā neatsver plusus.

Esmu tikai cilvēks. Un bieži kļūdos. Un šaubos. Un baidos... Reizēm ir tik ļoti bail no atbildības. Jo lielāka atbildība, jo vairāk bail. It sevišķi tas izpaužas brīžos, kad ir grūti. Piemēram, kad slimnīcā jāizlemj, vai dot bērnam antibiotikas, vai nē. Ir ļoti smagi, jo esi nobijies, nezini, kā būs pareizi. Un nav neviena, ar ko aprunāties, nav neviens, kurš uzklausīs Tavu „manirbail”...

Sūtīt bērnu latviešu vai krievu (lai iemācītos valodu) bērnudārzā? Nopietns lēmums. Varu jautāt citiem- draugiem, paziņām, kaimiņiem. Bet, mēs taču visi zinām- cik cilvēku, tik viedokļu. Un neviens man nepateiks, kā ir pareizi. Jo tas taču ir MANS bērns! Jāizlemj ir vienai, lēmums jāpieņem vienai. Un neviens man nepalīdzēs- „jo tas taču ir MŪSU bērns!”...

Kad ir jāizlemj, vai izraut iebojājušos zobiņu*, vai to labot, gribas nolīst kaut kur maliņā un izlikties, ka tāda slima zobiņa nemaz nav. Jo es baidos. Katru dienu es baidos iet un darīt, nest atbildību par katru savu rīcību, par katru savu lēmumu. Jo es vairs neesmu tikai es. Jau pusotru gadu es nesu atbildību pār cita cilvēka dzīvi. Un tas reizēm liekas biedējoši. Man ir jānosargā atvērtais avotiņš, nevarīgie kakla muskulīši- tik trausls un neaizsargāts sakumā ir bērniņš! Man- skuķim, kas vēl nesen nedomāja, ko rīt ēdīs un kur gulēs, un nespēja nest atbildību par savu pašas rīcību...

Atceros, man bija tik šausmīgi bail- ka tik es neizdaru kaut ko nepareizi! Reizēm es nemaz nezināju, kā ir pareizi, un tad es lūdzos. Paļāvos un lūdzos. Man nav tā otra cilvēka blakus, kas atbalstītu un palīdzētu, bet man ir, kā mana omīte saka- Dievpalīgs.

Un vēl mazliet par kļūdām attiecībā uz bērnu: mēs visi kļūdāmies, arī es. Un es nekad simtprocentīgi nevaru zināt, ka rīkojos pareizi, jo neviens man to simtprocentīgi neapgalvos. Tomēr es varu mēģināt. Sadzirdēt sevī mammu, uzticēties un mēģināt. Jo, tanī brīdī, kad piedzima Evelīna, manī piedzima mamma, kura no pirmās dienas man ļoti palīdz grūtajā darbā. Mēģināt, un- tad jau redzēs... ;-)

P.S. Labprāt gaidīšu vēl ierosinājumus tēmām, par kurām jūs vēlētos dzirdēt manu viedokli un pieredzi. ;)

*paldies Bosam- ar zobiņiem mums viss kārtībā, šis ir tikai piemērs! ;-)